Vadzis sāk lūzt

Pirmās emocijas bija, – cik žēl, tik skaista vieta un tas milzīgais darbs, kas tajā ieguldīts! Pēc tam sāku domāt, kāda tad īsti mūsu valstī ir vide uzņēmējdarbībai, ja cilvēki ar smagu sirdi ir spiesti pārtraukt savu biznesu, kam atdevuši 16 gadus no savas dzīves.

Te domāju atpūtas un sporta kompleksu “Trīssaliņas” Smiltenes novada Grundzāles pagastā. “Ziemeļlatvijas” 12. janvāra numurā jau rakstīju par “Trīssaliņu” īpašnieku paziņojumu savā “Facebook” kontā par to, ka viņi ir pieņēmuši smagu un sāpīgu lēmumu – apturēt “Trīssaliņu” darbību. Pēdējie gadi esot sākušies ar sadarbības partneru informatīvām vēstulēm par pakalpojumu maksas paaugstināšanu, arī šīs gads diemžēl nav bijis izņēmums, bet nesamērīgi lielās izmaksas, kas ir visu gadu, nav iespējams nosegt ar trīs mēnešu aktīvo sezonu.

Un tās lielās izmaksas jūt ne tikai “Trīssaliņas”. Parunājot ar citiem lauku tūrisma un viesmīlības nozarē strādājošajiem uzņēmējiem Smiltenes pusē, viņi atzīst, – šis bizness ir kļuvis ļoti dārgs, principā nežēlīgs, jo izdevumi pārsniedz ienākumus vairākkārtīgi gan elektroenerģijas, gan citu resursu cenu sadārdzinājuma dēļ. Vispirms šajā nozarē strādāt ar ienākumiem neļāva pandēmijas laika ierobežojumi, tagad – resursu, it īpaši energoresursu, cenas, ko ietekmēja jaunie elektroenerģijas sadales sistēmas pakalpojumu tarifi. Tās savās izmaksās iekļauj ikviens uzņēmējs, attiecīgi sadārdzinās bizness visās jomās.

Vieni viesu nami turpina strādāt, piemēram, tāpēc, ka paņemts kredīts, kas jāatmaksā, citi tāpēc, ka īpašniekam tas ir sirds darbs un ir blakus nozare, kas dod ienākumus un tos var pārlikt uz šo savu sirds darbu. Taču kādam arī pienāk brīdis, kad vadzis lūst un vairs nevar tā turpināt.

Nebija jau tā, ka es uz “Trīssaliņām” brauktu atpūsties regulāri, tajos skaistajos atpūtas namiņos uz dīķa salām pat neesmu nakšņojusi. Mēs aizbraucām šad un tad, lai pastaigātu pa dabas taku, papriecātos par takas koka skulptūrām, uzkāptu skatu tornī, pasēdētu dīķa malā, dzerot saimnieces Dailas pagatavoto kafiju, – šī vieta ainaviski ir tik skaista, ar labu auru, ka relaksē uz ilgu laiku. Man “Trīssaliņu” pietrūks, nav mūsu novadā nemaz daudz tādu vietu ar līdzīgiem atpūtas piedāvājumiem. Un tas, kāpēc rakstu šo redakcijas sleju, ir, lai pateiktu paldies “Trīssaliņu” īpašniekiem, Šmulānu ģimenei, par tām pozitīvajām emocijām, ko viņi ar savu darbu “Trīssaliņās” snieguši (es to nevaru teikt citu vārdā, saku to par savām un man zināmo cilvēku gūtajām sajūtām).

Ja novadā, kurā dzīvoju, tiek atvērts kāds jauns uzņēmums, vienalga, liels vai mazs, vai tiek piedāvāts jauns pakalpojums, es priecājos. Ja kaut kas tiek slēgts, – saskumstu, pat ja neizmantoju šo pakalpojumu. Ikviena novada un valsts kopumā attīstības pamats ir uzņēmējdarbība, tie nav tukši vārdi. Diemžēl Latvijas ekonomiskais izrāviens tik drīz netiek prognozēts, ekonomisti spriež, ka reālāks termiņš, kad Latvija varētu sasniegt Eiropas Savienības ekonomikas attīstības vidējo līmeni, būtu ap 2040. gadu.