Uzņēmumā SIA “PEPI RER” šuvējām piedāvā konkurētspējīgu atalgojumu

Saistībā ar attīstošo rotaļlietu ražošanas apjoma straujo pieaugumu un lai spētu nodrošināt pircēju pieprasījumu pēc Valkā ražotajiem populārajiem IGLU klučiem, Valkas novadā lielākajam daudznozaru uzņēmumam SIA “PEPI RER” nepieciešamas šuvējas.

Pašlaik mūsdienu apstākļiem piemērotā, plašā un gaišā, ar jaunām automātiskām šujmašīnām aprīkotajā šūšanas cehā čakli rosās 25 šuvējas. Taču, lai nodrošinātu uzņēmuma straujo tirdzniecības pieaugumu, darbs tiek piedāvāts vēl 15 šuvējām.

Jaunajā gadā – jauna atalgojuma un piemaksu sistēma

SIA “PEPI RER” pamatdarbības struktūrvienības vadītāja Kristīne Simonova atzīst, ka, uzņēmumā izveidojot aktīvu un profesionālu pārdošanas komandu, strauji pieauguši pārdošanas apjomi.

“Pašlaik situācija ir tāda, ka mēs nespējam saražot tik, cik varētu pārdot. Ražošana iet nopakaļus pārdošanai, tāpēc mums ir nepieciešamas jaunas darbinieces. Vēlams – profesionālas un ar priekšzināšanām, kuras jau prot rīkoties ar šujmašīnu un ir jau strādājušas šajā profesijā. Uzsākot darbu pie mums, būs jāapgūst tikai specifika,” skaidro K. Simonova. Iedrošinot potenciālās darba meklētājas, viņa atklāj, ka uzņēmumā ir arī vairāki veiksmes stāsti. Proti, darbu uzsākušas šuvējas, kuras pirms tam šajā profesijā nav strādājušas, tātad – arī bez nepieciešamām prasmēm un zināšanām.

“Arī šīs šuvējas strādā labi un iekļaujas laika limitā,” ar gandarījumu stāsta uzņēmuma pārstāve. Tuvākajā laikā papildināt šuvēju rindas nepieciešams, lai izpildītu ražošanas apjomu plānu, domājot jau par nākamā gada Ziemassvētkiem. Valkā ražotie IGLU kluči tiek pārdoti visā pasaulē – Eiropas valstīs, Kanādā un Amerikā.

Uzņēmumā jau pašlaik strādā ne tikai valcēnietes, arī Ērģemes un Vijciema pagastu iedzīvotājas. Valkā uz darbu ierodas šuvējas no citām vietām, piemēram, Smiltenes.

“Šuvējas ir ar mieru braukāt. Mēs priecātos, ja pie mums strādātu arī darbinieces no Valmieras, Rūjienas un Naukšēniem. Ja, piemēram, no Valmieras vai Smiltenes būs vairākas darbinieces, daudz vieglāk būtu atrisināt transporta jautājumu. Iespējams, ka uz darbu un no darba uz mājām šuvējas vestu uzņēmuma transports,” prognozē K. Simonova. Viņa piekrīt tam, ka mūsdienās būtisks ir arī atalgojums.

“Salīdzinot ar blakus esošo Igauniju, pagaidām vēl ir sarežģīti konkurēt. Igaunijā uz rokas saņemtais atalgojums ir lielāks, jo darba devējam darba izmaksas un nodokļu slogs tomēr ir mazāks. Taču, sākot ar jauno, 2024. gadu, būtiski esam izmainījuši šuvējām atalgojuma un piemaksu sistēmu. Jaunais atalgojums tiešām būs konkurētspējīgāks. Vidējā alga būs no 900 līdz 1100 eiro pirms nodokļu nomaksas mēnesī. Ar nosacījumu, ka šuvējas profesionāli veic savus darba pienākumus. Atalgojums ir atkarīgs arī no kvalitātes un kvantitātes. Ir arī trīs atpūtas pauzes – kopumā stunda. Pusstundu garajā pauzē labiekārtotā virtuvē var uzsildīt līdzpaņemto ēdienu un patīkamā gaisotnē papusdienot. Virtuvē ir visa nepieciešamā sadzīves tehnika, arī ledusskapis. Darbiniekiem ir pieejama arī kvalitatīva bezmaksas kafija un tēja. Ik pa divām nedēļām ceturtdienās uzņēmums visiem darbiniekiem uzsauc kopīgas pusdienas,” stāsta K. Simonova. Turklāt uzņēmums darbiniekiem pēc trīs mēnešu pārbaudes laika piešķir veselības apdrošināšanas polises, bet uz Lieldienām un valsts svētkiem tiek izmaksātas piemaksas.

Lai saliedētu uzņēmuma kolektīvu, kurā strādā ap 200 darbinieku, kopā tiek svinēti Līgo svētki un Jaunais gads. Šogad Jaunā gada balle plānota 5. janvārī Valkas pilsētas kultūras namā, kurā aicināti svētkus kopā svinēt darbinieki ar savām otrajām pusēm. Gadu mijā darbiniekiem, kuri audzina bērnus, tiek sarūpētas saldumu paciņas. Savukārt darbinieki gada beigās tiek iepriecināti ar dāvanām. Šūšanas cehā tiek kopā atzīmētas dzimšanas dienas un suminātas dzimšanas dienas gaviļnieces. Nākamgad ir plānota arī kopīga ekskursija.

“Uzņēmuma vadības mērķis ir, lai cilvēki ne tikai ražīgi strādātu, bet arī jūtas piederīgi un novērtēti,” stāsta K. Simonova.

Galvenais ir jābūt vēlmei strādāt

Par darbu šūšanas cehā labprāt piekrita pastāstīt arī smilteniete Anita Mašina, kura “IGLU holding” strādā tikai kopš 4. decembra. Anita pirms astoņiem gadiem strādājusi šūšanas uzņēmumā Smiltenē.

“Man bija nojausma, ka, iespējams, Smiltenē neizdosies atrast darbu. Pieļāvu, ka būs jābrauc uz citu vietu. Iepazīstoties ar darba vakancēm, mani uzrunāja SIA “PEPI RER” darba sludinājums. Pamanīju, ka ir ļoti labs darba laiks – no pulksten 7.30 līdz 16. Nākamgad gan darba laiks būs līdz pulksten 16.30, bet tas tāpat man ir piemērots. Darbs nav fiziski smags, bet atbildīgs gan. Aizbraucot mājās, man vēl ir enerģija paveikt mājas darbus un pavadīt laiku kopā ar meitu. Pagaidām uz darbu braucu ar savu automašīnu, bet mums kopā ar vadību ir cerība, ka no Smiltenes darbā pieteiksies vēl šuvējas, un tad varēs domāt par degvielas izmaksu kompensāciju vai arī pat par transporta nodrošināšanu. Vēl gan neesmu saņēmusi pirmo algu, bet tas, ko sola, mani apmierina, ” stāsta Anita.

“Ne tikai šujmašīnas ir jaunas un modernas, bet visas telpas ir izremontētas. Patīkami strādāt. Mums ir ļoti skaista atpūtas telpa. Pusdienojot man šķiet, ka neesmu darbā, bet gan foršā kafejnīcā. Pa logu ir brīnišķīgs skats ar apsnigušiem kokiem,” priecājas Anita. Viņa piekrīt apgalvojumam, ka smiltenieši visnotaļ skeptiski raugās uz Valku un te pieejamām darba iespējām. Anita tam piekrīt, bet aicina uz šo lietu smilteniešus raudzīties objektīvi.

“Nevajag ietekmēties no citu cilvēku viedokļiem,” uzskata smilteniete.

Jau vairāk nekā trīs gadus šuvējas darba pienākumus veic valcēniete, trīs bērnu māmiņa Sintija Pelēce. Viņa sākusi strādāt bez pieredzes.

“Pirms tam strādāju tirdzniecības nozarē, bet vienā dienā izdomāju, ka man ir vēlme dzīvē kaut ko pamainīt. Pirms tam biju jau dzirdējusi, ka šis uzņēmums paplašināsies un būs nepieciešami darbinieki. Uzrakstīju vēstuli, nenojaušot, ka man piedāvās iespēju strādāt par šuvēju. Saņēmu uzaicinājumu pamēģināt. Pirmajā dienā mani tiešām māca šaubas, vai varēšu šūt. Pieļāvu, ka nesanāk, bet izrādījās, ka sanāca. Protams, ka ir nepieciešams liels gribasspēks un vēlme strādāt. Es tiešām gribēju iemācīties šūt. Mūsdienās darbs ir svarīga lieta. Mani apmierina darba apstākļi un darba laiks, jo man kā trīs bērnu māmiņai ir jāpaspēj bērnus aizvest uz skolu un bērnudārzu. Vakari ir brīvi, un varu būt ar bērniem kopā. Ir brīvdienas un svētku dienas. Strādājot tirdzniecībā, tā nebija,” atzīst Sintija. Viņa priecājas par kolēģēm, kuras uzņēmumā strādā jau ilgus gadus un strādā labi.

Kopš 2000. gada uzņēmumā strādā šuvēja ar bagātu pieredzi un prasmēm Inta Gustapa. Viņa ir apguvusi šuvējas profesiju. Inta ir jau pirmspensijas vecumā – viņai ir 64 gadi. Šuvēja savai darbavietai velta tikai atzinīgus vārdus.

“Pirms tam strādāju Valkas šūšanas uzņēmumā “Elēģija vīle”, bet izlēmu pārnākt uz “IGLU holding”. Man ir darba pieredze, un arī man šis darbs tiešām patīk. Iepriekšējā darbavietā man daudz kas neapmierināja, bet, atnākot uz šejieni, sapratu, ka nedrīkst klausīties citu cilvēku viedokļos un runās. Tikai pašam ir jāpārliecinās, vai runātais tiešām atbilst patiesībai. Kopš pirmās darba dienas par šo uzņēmumu varu teikt tikai to labāko – visa uzņemšana, apmācība un attieksme pret darbiniekiem ir slavējama. Darbs ir krāsains, jo jāstrādā ar dažādu krāsu ādas materiālu, un arī interesants. Strādājam ar automātiskajām šujmašīnām. Galvenais ir neklausīties, ko apkārt runā. Darbs nav viegls, tas ir diezgan pasmags. Galvenais ir arī tas, vai cilvēks pats vispār grib strādāt. Ja tādas vēlmes nav, slikti būs visur,” uzskata Inta. Viņa ir apņēmusies strādāt tik ilgi, cik to atļaus veselība. Apmeklējot ārstus, Intai noder uzņēmuma apmaksātā veselības apdrošināšanas polise.

Vecākā šuvēja Irēna Kazaka šajā uzņēmumā strādā kopš pirmās dienas. Viņa atceras, ka aptuveni pirms astoņiem gadiem šūt sākušas divatā.

“Šuvām uzņēmuma birojā, diezgan nepiemērotos apstākļos. Nebija vēl pilnīgi nekā. Sākumā domājām, nu kam tas vispār būs vajadzīgs? Vai saražotais vispār kādam iepatiksies? Taču mēs tikai šuvām un pašas šos klučus arī apvilkām. Pašas brīnījāmies, ka esam kaudzi sašuvušas. Taču pamazām pavērās tirgus iespējas un pieauga pieprasījums. Sapratām, ka būs jāšuj komplekti. Sākām arī tos šūt. Pamazām sākām attīstīties un pieauga varēšana – divu šuvēju vietā strādāja jau četras. Pēc tam ražošanu pārcēlām uz bijušā veikala “Ābele” telpām. Sākās paplašināšanās un atklājās, ka arī šajās telpās kļuva par šauru. Sekoja vēl viena pārcelšanās. Jaunajā vietā strādāja jau astoņas šuvējas. Tas jau bija daudz, bet tagad esam 25. Tirgus ir liels, un visa ražošana iet plašumā. Mums ir arī īpašie klienti, ar kuriem sadarbojamies vairākus gadus. Tas ir labi, ka mums ir arī pastāvīgs klients, jo zinām, ka šuvējām būs darbs. Visas jaunās darbinieces, uzsākot darba attiecības, interesējas, vai būs ko darīt un nenāksies sēdēt dīkstāvē. Darbs ir. Cepuri nost jaunajam uzņēmuma vadītājam Vigantam Lesauskam, kurš daudz strādā, lai pieaugtu saražotās preces noiets un uzņēmumam piesaistītu profesionālus pārdošanas speciālistus,” ar gandarījumu stāsta ilggadējā uzņēmuma darbiniece. Irēna atzīst, ka viņas šūšanas prasmes augušas ar gadiem. Viņa nav bijusi profesionāla šuvēja, bet šūt pratusi.

“Pie mums atnāk strādāt meitenes, kuras pirmo reizi piesēžas pie šujmašīnas un šuj. Atnāk profesionāla šuvēja, un nevar sašūt. Tas ir koks ar diviem galiem. Materiāls – āda – ir nedaudz specifisks, tāpēc šuvējai strādājot ir jājūt, kur nepieciešams materiālu pastiept vai nedaudz pieturēt. Mēs sakām – sēdināt. Šuvējām ir jājūt. Taču nevajag baidīties. Visu var iemācīties. Galvenais ir to gribēt,” uzskata šūšanas ceha vecākā šuvēja.