Ukraiņu ģimenes iedzīvojušās Gaujienā, aiz muguras trauksmains gads, bet priekšā vēl daudz nezināmā

Kopš baisajiem un cilvēka prātam neiedomājamajiem notikumiem Ukrainā mainījusies dzīve tūkstošiem cilvēku. Arī desmit ģimenēm no Ukrainas, kuras patvērumu radušas Gaujienā.

Raisas Kozlovas ģimene aizvadītajā gadā devās prom no Mariupoles. Ieradās Latvijā pērnā gada aprīlī un Ukrainas kara bēgļu statusā nonāca Gaujienā. “Latvijā ieradāmies aprīļa sākumā. Mūs atveda uz Gaujienu, un mēs apmetāmies skolā. Viss ir mainījies. Mēs visu zaudējām. Mēs izgājām no mājas pat nesaģērbušies. Tagad cenšamies dzīvot un atgūties. Smags gads patiesībā. Esam no sirds pateicīgi latviešiem,” stāsta Raisa un atklāj visiem jau zināmo, ka Mariupole ir ļoti cietusi kara rezultātā – 80% pilsētas vairs nav. “Tā ir pilnīgi sagrauta. Darba nav, mājokļa nav, dzīves apstākļi nedroši, īpaši ar bērniem. Mariupolē palikušie radinieki cenšas atjaunot dzīvību. Ļoti grūti. Tur mainās viss – dokumenti, dzīve, bet viņiem nav izvēles. Jāstrādā, lai būtu par ko dzīvot. Ļoti ceru, ka viss atgriezīsies savās vietās un varēšu atgriezties mājās. Šī doma mani nevienu brīdi nav pametusi,” norāda sieviete.

Ģimenē ir divi bērni, ar jaunāko Raisa dzīvo pa māju. “Mans vīrs strādā kokzāģētavā kopš mūsu ierašanās. Esmu dekrētā un ar mazu bērnu ir grūti atrast darbu, jo attiecīgi tas nevarētu būt darbs pēc tradicionālā grafika. Daru to, ko protu un kas man padodas – tepat Gaujienā vadu labdarības treniņus – veselības vingrošanu pieaugušajiem un grūtniecēm, kā arī vingrošanu bērniem. Cilvēki nāk, un es par to priecājos,” paskaidro Raisa.

Vēl pirms kāda laika Ukrainas kara bēgļu Gaujienā esot bijis vairāk. Vairāki devušies prom uz kādu no citām Eiropas valstīm. “Šeit ir tā problēma, ka sievietēm ir grūti atrast darbu. Vīrieši gan, kas atbraukuši, ir tikuši pie darba. Galvenokārt tas ir zāģmateriālu uzņēmumā “VAIDENS”. Patiesībā visas ģimenes, kas ieradās Gaujienā, uzreiz sāka interesēties par darba iespējām, un šobrīd praktiski visi arī strādā. Lielākajai daļai ir dažādu mehāniķu darba prasmju apliecinājuma dokumenti. Viņi visi ar pateicību pieņem tās iespējas, ko šī kopiena var piedāvāt. Varbūt, kad būs pagājis laiks un viņi būs vairāk nobāzējušies un sapratuši, ko katrs vēlētos darīt, tad pieļauju, ka arī meklētu citu darbu,” stāsta Gaujienas pagasta pārvaldes vadītāja Inguna Avota.

Viņa uzsver, ka ukraiņu ģimenes ir ļoti pateicīgas par šeit saņemto mieru, cilvēku iejūtību un atbalstu. “Šajā laikā šīs ģimenes nu jau ir kļuvušas par mūsējiem, šeit ieguvušas arī draugus un domubiedrus. Viņi nāk un iesaistās sabiedriskajos pasākumos, praktiski līdzdarbojas visās aktivitātēs, kas mums pagastā notiek. Arī Alūksnes un Apes novada fonds turpina atbalstīt Ukrainas tautu. Nupat tikos ar fonda pārstāvjiem, nācās pastāstīt, kāda palīdzība vēl būtu nepieciešama šeit dzīvojošajām ģimenēm. Cilvēkiem ir kauns lūgt un prasīt palīdzību, viņiem ir kauns uzrakstīt uz papīra, ka, piemēram, kādam mājoklī trūkst gāzes plīts vai vēl kaut kas. Tad nākas pārliecināt, ka līdzcilvēki tieši ar tādu mērķi vāc naudiņu, lai palīdzētu tiem, kuriem tiešām šī palīdzība ir nepieciešama,” viņa skaidro.

Viktorijas Diholas ģimene nokļuva Gaujienā pēc viņas vīra Andreja māsas (jau minētās Raisas) nostāstiem, ka šeit ir miers un ir iespēja rast patvērumu. “Pagājušā gada februārī mūsu pilsētu skāra okupantu raķešu uzlidojumi. Sprādzienu rezultātā arī mūsu mājai izbira logi, durvis, bet turpinājām tur dzīvot. Tolaik nācās dzīvot neiedomājamos apstākļos. Tas bija februāris, mīnus 16 grādu aukstums. Dzīvojām bez siltuma, elektrības, gāzes. Ēdienu gatavojām ārā uz ugunskura. Ēdām to, kas vēl bija palicis no krājumiem. Pilsēta tika izlaupīta, arī veikalos nekā vairs nebija. Kad debesīs lidoja lidmašīnas, mēs slēpāmies. Taču, kad raķetes jau bija trāpījušas arī mūsu mājai, devāmies uz drošāku vietu pie mammas. Arī viņas māja bija cietusi, taču ne tik kritiskā stāvoklī kā mūsējā. Tad pilsētā bija apšaudes. Cilvēkiem deva iespēju tikt laukā no pilsētas pa tā saucamajiem zaļajiem koridoriem, bet tikai caur Krieviju. Palikām pilsētā ilgi, jo mums nebija sava transporta izkļūšanai no pilsētas. Tad parādījās iespēja doties no pilsētas prom ar autobusiem, bet mēs nezinājām, uz kuru pusi doties. Turklāt mana mamma dzīvo ar vecmāmiņu, kurai vairāk par 90 gadiem un viņa pati pārvietoties nevar. Pieņēmām lēmumu, ka dosimies prom, lai bērns varētu turpināt mācības kādā skolā. Tobrīd mums izdalīja telefonu SIM kartes, uz brīdi parādījās arī internets. Sazinājāmies ar vīra māsu Raisu, kura teica, ka jau ir Latvijā, apmetušies Gaujienā, ka arī mēs lai braucam uz turieni. Nedomājot devāmies prom no kara postītās pilsētas. No mantām paņēmām vien divus čemodānus,” piedzīvotajā dalās Viktorija un stāsta, ka līdz tam par Latviju ir maz ko zinājusi, vien to, kur kartē atrodas un kāds šeit ir klimatiskais stāvoklis.

Iedzīvoties svešā valstī nav bijis viegli, bet cilvēku atsaucība joprojām rieš acīs asaras. Ģimene apmetusies skolas telpās, kas ir tāds kā neliels divistabu dzīvoklītis ar atsevišķu ieeju un primārajām ērtībām. “Ieradāmies vasarā – šortos un T kreklos. Šeit mums palīdzēja it visā – ar pārtiku, apģērbu, dzīvesvietu. Vīram atradās darbiņš kokzāģētavā, viņš uzreiz iesaistījās talkā, kurā vajadzēja attīrīt Gaujienas ūdenskrātuvi. Bērns iekārtojās skolā 4. klasē un apgūst mācības pēc vispārējās programmas, vienīgais izņēmums ir latviešu valoda. Par laimi, ukraiņu bērniem ir iespēja apgūt latviešu valodu arī papildus, ar viņiem brīvprātīgi stādā kāda bijusī latviešu valodas skolotāja Lilija Pliškina, kuras māsa arī bija šeit no Ukrainas atbēgusi, bet jau vasarā devās atpakaļ,” ar “Ziemeļlatviju” dalās Viktorija un turpina: “Esam no lielas pilsētas, tas ir lielākais atklājums – neliels ciemats, bet fantastiski cilvēki šeit dzīvo. Ļoti patika ieraudzīt, ka šeit ir tik liela augu daudzveidība, ka viss ir tik krāsains un ziedošs, protams, domāju vasarā un pavasarī. Esmu pateicīga par pretimnākšanu un sirsnīgo uzņemšanu. Valodas barjeru neesmu izjutusi. Lai gan noteikti daudziem šeit nav viegli runāt krievu mēlē, cilvēki izturas ar sapratni un iejūtību. Paldies tiem, kuri runā ar mums krieviski, jo tas ir ceļš uz saprašanos. Nav vārdu, lai izteiktu mūsu pateicību. Mums ir nākuši klāt un atbalstījuši cilvēki, kuriem pašiem varbūt neklājas viegli, bet viņi dalās ar visu, kas ir. Vienmēr paliks atmiņā brīdis – pa ielu nāk pretim nepazīstama sieviete un pasniedz grozu ar svaigi salasītām zemenēm. Saka, – es zinu, ka jūs esat no Ukrainas, ņemiet! Pilnīgi līdz asarām šādi gadījumi.”

Viktorija atklāj, ka viņa jau otro mēnesi mācās latviešu valodu, lai gan tā nešķiet viegla, daudzas pamatlietas jau apgūtas. Viņa nebaidās no dažādiem darbiem. Pirmajā laikā palīdzējusi virtuves darbiniecēm vasaras nometņu laikā, bet jau no septembra strādā skolā par tehnisko darbinieci. “Esmu pateicīga Māra un Lilitas Bernartu ģimenei par sniegto atbalstu it visā. Esmu priecīga, ka man atradās darbiņš skolā,” viņa papildina.

Raisa un Viktorija atzinīgus vārdus teic arī vietējai kopienai par kultūras dzīvi un līdz šim piedzīvotajiem pasākumiem. “Atbraucot uz šejieni, biju patīkami pārsteigta, ka katru nedēļu šeit kaut kas notiek – brauc uzstāties mākslinieki, amatierkolektīvi rāda  savu varēšanu, vietējās kopienas cilvēki paši domā kopīgas aktivitātes. Cik vien varam, tik iesaistāmies. Iepazītam latviešu kultūru, ēdienus, kas mums daudzi ir atklājums. Dalāmies ar saviem virtuves noslēpumiem. Cenšamies iekļauties vietējā sabiedrībā, kā vien varam, bet sirds visu laiku raud par mājām – par dzimto Ukrainu, mūsu cilvēkiem, karavīriem, kuri turpina cīņu. Šo datumu – 24. februāri – tā gribētos padarīt par nebijušu. Mēs noteikti uzvarēsim agresoru! Tik ļoti gribas cerēt, ka tas notiks pavisam drīz. Slava Ukrainai!” tā ukrainiete Raisa.