Uguņošanas otra puse

Liekam jaunu bildi iekšā! Jau pamazām sākam pierast pie domas – dzīvojam jaunajā gadā. Tas nozīmē arī jaunas apņemšanās un mērķus šim gadam, kas ikvienam solās būt labāks un veiksmīgāks par aizvadīto. Taču man gribas vēl nedaudz atskatīties uz gadumiju.

Jā, esam skaisti sagaidījuši svētkus, raudzījušies lielāku vai mazāku uguņošanu debesīs vai pat paši šāvuši gaisā pirotehniku. Tiesa, šim skaistajam mirklim ir arī otra puse. Laikā, kad tiek šauta pirotehnika, daudzi aizmirst vai drīzāk piemirst sev mīļos četrkājainos draugus – suņus. Uguņošana cilvēkiem rada prieku un sajūsmu, bet suņi sajūsmā par to diemžēl nebūs.

Katru gadu 1. janvāris pienāk ar skumjām ziņām, ka daudziem suņu saimniekiem mājas mīlulis devies nezināmā virzienā uguņošanas trokšņu dēļ. Bēgdami no trokšņainās vides, suņi apmaldās un nevar atrast ceļu uz mājām, tāpēc nav jābrīnās, ka arī statistika liecina, ka tieši pēc jaunā gada sagaidīšanas patversmēs nonāk vairāk suņu kā citās dienās. Diemžēl ne visi, arī uguņošanas dēļ noklīdušie suņi, atgriežas mājās, jo saimnieki tos nemeklē, to apgalvo ne vienā vien dzīvnieku patversmē.

Vēl pirms dažām dienām sociālajos tīklos kāds satraukts kungs aprakstīja situāciju, ka viņš nezina, kā rīkoties, jo ir gana daudz cilvēku, kuri pamanījušies laist gaisā salūtu jau kopš decembra vidus. Un viņa suns visu šo laiku dzīvo stresā, pēc katra blīkšķa gaisā piedzīvo paniku un drebinās, iespiedies kādā dzīvokļa stūrī un ilgi atgūstas pēc izbīļa. Var jau piekrist, arī tepat Valkā esmu novērojusi, ka vairākus vakarus pirms gadumijas ik pa laikam gaisā ir tikuši palaisti salūti. Gan parastās dienās (kurās kādam iekrituši kādi zīmīgi ģimenes svētki), gan Ziemassvētkos. Nezinu, kāda ir apkārtējo suņu reakcija uz šādiem trokšņiem, bet daudzi suņu saimnieki noteikti par to nav bijuši priecīgi. Ja Jaungada salūtiem vēl ir iespēja sagatavoties – iesaukt suņus istabā, lai viņi šo laiku pavada drošā patvērumā, tad šādus spontānus šāviņus gaisā citās dienās neviens nevar ne paredzēt, ne arī kaut kādā veidā ko iesākt, lai savu suni pasargātu.

Vienmēr atcerēšos gadījumu, kad pirms pāris gadiem kāda kaimiņiene tieši gada pirmajās dienās apzvanīja visus kaimiņus, lai apjautātos, vai nav redzēts viņas četrkājainais draugs. Kā izrādījās, suns no lielā stresa bija norāvies no ķēdes un aizmucis uz mežu, un saimniece tā arī viņu vairs nesatika.

Un šādas situācijas notiek gadu no gada. Cilvēki cerībā atrast savus mīluļus liek sludinājumus internetā un cer, ka tie atradīsies. Dzīvniekmīļiem sirds vai lūst par šādiem bēdu stāstiem.

Man noteikti nav nekas pret uguņošanu vai pirotehniku kā tādu, ja tas viss ir saskaņoti, pārdomāti un īstajā brīdī. Ikvienam novēlu: galvenais labu veselību un lai katram šajā gadā ir vairāk svētku dienu. Un lai protam šos svētkus svinēt apdomīgi – attiecībā uz pirotehniku un visu pārējo.     Lai izdodas!