Tur būs kā ar bitēm

Pēc piecām dienām zināsim, vai Latvijas valstij jau 31. maijā būs jauns prezidents un kurš tas būs – Elīna Pinto, Uldis Pīlēns vai Edgars Rinkēvičs. Bet varbūt neviens no viņiem.               

Saskaņā ar Valsts prezidenta ievēlēšanas likumu prezidenta amata kandidātu izvirza un ar ne mazāk kā 51 balsi uz četriem gadiem ievēlē Saeimas deputāti. Ja neviens kandidāts neiegūst ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu, rīkojamas jaunas vēlēšanas. Un pašreizējā Latvijas politikā ir kā ar bitēm, neko iepriekš droši prognozēt nevar.

Tam, kurš būs jaunais Latvijas Valsts prezidents, ir būtiska nozīme, jo Valsts prezidenta rokās ir spēks un vara, ko ne visi šī amata ieņēmēji ir izmantojuši (izņēmums bija Valdis Zatlers).

Proti, Valsts prezidentam ir tiesības ierosināt Saeimas atlaišanu. Pēc tam izdarāma tautas nobalsošana. Ja tautas nobalsošanā vairāk nekā puse balsotāju izsakās par Saeimas atlaišanu, tad Saeima uzskatāma par atlaistu un izsludināmas jaunas vēlēšanas, kam jānotiek ne vēlāk kā divus mēnešus pēc Saeimas atlaišanas. Jauno Ministru kabinetu sastāda persona, kuru uz to aicina Valsts prezidents. Un kontekstā ar to visu jāņem vērā, ka Valsts prezidents par savu darbību politisku atbildību nenes.

Nesen man Smiltenes pusē bija iespēja intervēt partijas “Progresīvie” izvirzīto bezpartejisko Valsts prezidenta amata kandidāti Elīnu Pinto, kura tieši savu bezpartejiskumu atzina par savu spēku, – neatkarība no partijām un no ekonomiskajām interesēm viņai ļautu neitrāli un prasīgi politiķiem uzstāt, lai Latvijas politika kļūst drosmīgāka. Viņasprāt, no Valsts prezidenta puses nav vajadzīgs tikai pārvaldnieks. Svarīgi, lai šis cilvēks spētu iedvesmot sabiedrību, mudinātu ticēt saviem spēkiem un rosināt pacelties pāri ikdienai.

Taču vai pie partijām piederīgie Saeimas deputāti grib redzēt Valsts prezidenta amatā cilvēku, kurš grib prasīt no viņiem lielāku atbildību un drosmīgākus lēmumus un kuru nevar raustīt aiz aukliņām? To redzēsim
31. maijā.

Nesen ar mani dalījās kādā postā, par ko aizdomājos saistībā ar politisko “virtuvi” jebkādu vēlēšanu sakarā, – cilvēki dzīvo ilūzijās, kas traucē viņu garīgajai attīstībai, bet realitāte ir skarba: tie, kuri pasaulē ir pie varas, grib šo varu noturēt visiem spēkiem, kaut ar apmānu un spēku. Cilvēka tiesības un brīvība ir tikai aizsegs. Parazītiskā civilizācijā nevar būt taisnīgi likumi (parazīts ir organisms, kas dzīvo, izmantojot citu organismu barības vielas). No ilūzijām var izbēgt, pārstājot ticēt uzspiestajām dogmām un stereotipiem, bet sākot apšaubīt uzspiesto sociumu jeb sociālo vidi un ieklausīties pašam sevī.

Ko tu nekontrolē, pār to tu nevaldi, man teica kāds uzņēmējs. Iespēja ietekmēt politiskos procesus vienkāršajam cilvēkam ir mikroskopiska, taču tik un tā milzīga nozīme ir tam, lai viņš saprastu, kas notiek  realitātē, nevis ilūzijās, un lai nebūtu marionete kāda rokās.