Tikai ne ar pelēku lakatiņu galvā

Kādam ātrāk, bet kādam vēlāk pienāk laiks, kad ir jādodas pensijā. Paldies Dieviņam, mūsdienās vairs reti kura pensionāre staigā ar pelēku ap galvu apsietu lakatiņu. Šķiet, ka man ir bērnības trauma, jo kopš mazotnes atceros, ka sievietes, īpaši vecāka gadagājuma, staigāja ar šiem rūtainajiem vilnas lakatiem. Arī mana Babiņa, mana tēva māte, mīļā vecmāmiņa, bet viņai piestāvēja, un Babiņa man bija vislabākais un vismīļākais cilvēks pasaulē.

Bija laiki, kad sievietes pensijā devās jau 55 gadu vecumā. Mūsdienās katru gadu valdība pensionēšanās vecumam pieliek klāt laiku, un diemžēl daudzi savu pensiju pat nesagaida. Taču šo pārdomu mērķis nav pelt Latvijas valdību un sūkstīties par pensionāru skarbo dzīvi. Protams, viegla tā nav, bet kuriem ierindas Latvijas iedzīvotājiem, kuri algas dienā saņem nedaudz vairāk par minimālo darba algu, dzīve ir rožaina?

Neskatoties uz to, ir seniori, kuri personīgi mani iedvesmo ar savu dzīves sparu, optimismu un vēlmi darboties ne tikai savam, bet arī citu priekam. Viena no tādiem maniem iedvesmas avotiem ir kaimiņiene, kurai tikko nosvinējām 80 gadu jubileju. Un kā nosvinējām! Es tiešām nebiju bijusi tādās svinībās, kurās visi jau no paša sākuma dzied un dejo. Pati jubilāre visus izdancināja un laimē staroja par notiekošo.

Es viņu neuztveru ne kā mammu vai vecmāmiņu, bet gan kā draudzeni. Kādu vakaru, kad abas sēžam un soliņa un runājam par visu ko, kaimiņiene saka – es negribu būt resna, jo tad nevarēšu ne uz savu baznīcu aiziet, ne arī strādāt dārzā. Viņas moto ir, kamēr vien ir varēšana, ir jākustas. Viņa savu aicinājumu ir atradusi pareizticīgo baznīcā, bet nekad ar to man nav uzmākusies. Gluži pretēji, es ieklausos viņas teiktajā, jo cilvēks ar tik bagātu dzīves pieredzi neko sliktu un nepareizu nepateiks. Mana kaimiņiene katru dienu sāk ar smaidu un labu vārdu. Jā, viņa ir krieviete, bet reizēm abas runājam latviski.

Manu paziņu lokā ir vēl daudz senioru, kurus satiekot, gribas apstāties un aprunāties. Viņi, kā tautā saka, nenolaiž rumpi un katru dienu nodzīvo ar prieku. Un neba viņiem nekas nesāp vai nav citu kreņķu dzīvē. Sāp, un kā vēl, bet to viņi neizvirza par dzīves prioritāti, bet gan mēģina par lielo bēdu nebēdāt, tā nesaindējot savu vienīgo dzīvi.