Tavs ģipsis, tava problēma

Šovasar uz savas ādas izjutu to, ka pēctraumas periodā vienīgais glābiņš ir maksas medicīna. Pēc neveiksmīga lēciena uz batuta vairāk nekā mēnesi man tagad jāsadzīvo ar lauztu kāju, ģipsi un kruķiem. Jau laicīgi, jūlija sākumā, vēlējos pierakstīties Smiltenē pie traumatologa ortopēda ģipša noņemšanai augusta pirmajā pusē (ārsta noteiktajā termiņā) un tālākajām rekomendācijām. Atbilde – ātrākais pieraksts septembrī. Tāda pati atbilde bija Cēsu klīnikā, kuras uzņemšanas nodaļā nonācu uzreiz pēc iegūtās traumas.

Manā situācijā glābiņš ir maksas medicīna – traumatologu ortopēdu privātprakses. Labi, ka ir vismaz tāda iespēja, kaut arī man būs jārisina manis transportēšanas problēma uz Valmieru. Un vēl priecājos, ka man ir veselības apdrošināšanas polise. Ir vērts nežēlot naudu tās iegādei, jo neviens nevar būt drošs par savu veselību un arī par iespēju saņemt valsts apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus.

Zinu gadījumus, kad, piemēram, tā paša ģipša noņemšanas epizodē arī vēl citi cilvēki ir līdzīgā situācijā – gan Smiltenē, gan Rīgā, jo esmu uzklausījusi stāstus, ka pie speciālistiem valsts apmaksātās medicīnas sistēmā ir ilgi jāgaida rindā. Nelīdzot pat mēģinājums izmantot slimnīcu uzņemšanas nodaļas, kur dežurē traumatologi, – speciālisti ir tik pārslogoti, ka palīdz tikai traumu gadījumos, bet ar pārsiešanu nekrāmējas (vai tā ir taisnība, nezinu).

Taču par traumatologu pārslodzi gan esmu pārliecinājusies personīgi. Nejauši atkal satraumējot lauzto pēdu, darbadienas vakarā nonācu Rīgas Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas traumpunktā. Lai nokļūtu līdz ārstam, rindā gaidīju aptuveni četras stundas. Visu cieņu tiem pāris dežurējošajiem traumatologiem, kuri strādāja, galvu nepacēluši (satraumētie pacienti gan atlēca, gan  atnāca paši, gan tika uzgaidāmajā telpā iestumti uz nestuvēm, un viņu skaits bija augošā progresijā). Neraugoties uz lielo pārslodzi, ārsts rūpīgi iedziļinājās problēmā (to varu teikt par savu gadījumu), nākamajā dienā pat konsultējās ar kolēģiem par tālāko ārstēšanu un atzvanīja, kā solījis, lai informētu.

Es regulāri sekoju līdzi publiski pieejamajai informācijai par veselības aprūpi mūsu valstī, esmu lietas kursā, ar kādām problēmām nozare saskaras (jau gada sākumā Latvijas lielās slimnīcas brīdināja valdību par problēmām veselības aprūpes pakalpojumu finansēšanas un samaksas kārtībā, kā rezultātā var tikt gan būtiski kāpināts pacientu līdzmaksājumu apmērs, gan arī konkrēti pakalpojumi var tikt izslēgti no valsts apmaksājamo pakalpojumu groza).

Jābūt taču tā, ka laika gaitā sabiedrība, valstiskā iekārta, sauc kā gribi, attīstās. Taču, dzirdot par valdības plāniem izmaksu optimizācijas dēļ arvien vairāk centralizēt slimnīcu pakalpojumus, ar nopūtu atceros mūsu Smiltenes poliklīniku kādreiz, kad tur bija pieejami visi vajadzīgie speciālisti un nebija nekādas maksas medicīnas. Atrunas un skaidrojumi, kāpēc tas vairs nav iespējams, var būt visādi, bet veci cilvēki atceras, ka ulmaņlaikos slimnīcas bija pat pagastos.