Tavas domas neuzzināt

Jau rakstīju, ka biedrība “Smiltenei un Latvijai” šopavasar aicināja sabiedrību piedalīties ideju skiču konkursā dzejnieces Marikas Svīķes piemiņas vietas (vides objekta) izveidei, kas vienlaikus kalpotu arī  kultūras notikumu, dzejas lasījumu un citu nelielu pasākumu norisei Smiltenes Vecajā parkā.

Kaut arī vides objekta skice vēl nav radīta, daļā sabiedrības jau ir sākusies diskusija, vai šādu piemiņas vietu vajadzētu vienam cilvēkam atsevišķi vai visiem ievērojamākajiem Smiltenes novada literātiem kopā un kur šādai piemiņas vietai atrasties, proti, ir cilvēki, kuri domā, ka Vecais parks tam nav piemērotākā vieta. Rakstīju arī, ka smilteniete Elīna Kubuliņa-Vilne izstrādājusi un “Facebook” ievietojusi aptaujas anketu par šo tēmu un vairākums respondentu uzskata, ka pirms  tādu piemiņas vietu izveides novadā būtu nepieciešama sabiedrības plaša aptauja, kas šajā gadījumā nav noticis. Elīna arī “Ziemeļlatvijai” pārsūtīja publikāciju no biedrības “Smiltenei un Latvijai” mājaslapas, kurā teikts, ka Smiltenes novada pašvaldība jau pieminētajam biedrības mērķim ir atvēlējusi Vecā parka nogāzi pie Klusās takas (koka laipas, kuras malā aug varens ozols).

Tas, ka Marikai grib veidot piemiņas vietu, ir labi, – to uzsver visi cilvēki, kuri man izteikuši savas pārdomas pēc nesen “Ziemeļlatvijā” publicētā raksta “Kā iemūžināt literātu piemiņu”. Taču viņu redzējums atšķiras no  biedrības “Smiltenei un Latvijai” redzējuma, tāpēc cilvēki aicina šajā jautājumā uzklausīt pēc iespējas plašāku sabiedrības viedokli (biedrība “Smiltenei un Latvijai” publiski gan ir aicinājusi dalīties ar idejām, taču acīmredzot atgriezeniskā saite nav bijusi stipra). Tagad esmu uzklausījusi ierosinājumu, piemēram, iestādīt kociņu vai dekoratīvus krūmus, veidot rožu parku un tamlīdzīgi dzejnieces piemiņai.

Zinot, ka es un Marika bijām draudzenes, tiek jautāts arī mans viedoklis. Vispirms gribu uzsvērt, ka  neatkarīgi no tā, kādi ierosinājumi tiek vai tiks izteikti, galvenais lēmums pieder Marikas pašiem tuvākajiem cilvēkiem – mammai, vīram, dēlam. Šo viedokli rakstu vien tāpēc, ka man ir savs skatījums, kā Marikas dzeju, mūziku un viņu pašu ierakstīt ilgi paliekošu mūsu novada lappusēs. Esmu bijusi Virešu novadpētniecības centrā “Mājvieta”, kur var iepazīties ar dzejnieces Kornēlijas Apškrūmas dzīvi un daiļradi, un Trapenes novadpētniecības centrā, kur ir ekspozīcija par Ojāru Vācieti. Gaumīgi, sirsnīgi, estētiski, Vācieša gadījumā – arī mūsdienīgi! Bijušais Apes novads atradis lielisku veidu, kā iemūžināt savu dižgaru piemiņu, un tieši tādu piemiņu – telpu ar viņas dzejoļiem, dziesmām, viņas dzīves un daiļrades citiem nospiedumiem, manuprāt, ir pelnījusi Marika. Un, manuprāt, tā vislabāk iederētos nevis Smiltenē, bet Marikas dzimtajā Palsmanes pagastā – tur ir viņas mājas, skaistās “Pakalnes” Rauzas pusē, tur ir viņas mamma, pirmā skola, radi un paziņas. Mūsu sarunās par un ap dzīvi Marika Palsmanes pusi ar sirsnību ievija daudzkārt. No turienes viņa arī pāragri aizgāja mūžībā. Ko gribētu pati Marika, vairs neuzzināt.