Ir vārdi, kas kā zirņa bērnipākstīs paslēpušies klusi briest…Reiz to pāksti pušu raus,Tie izbirs pa pasauli ripu – ripām, lēkšu – lēkšiem.Un tad tie trāpīs tev un trāpīs arī man! Citam tie sāpīgi sitīs, pa rokām – jo zaguši dzīves, pa pieri – jo prātu pārdeva Kangariem, pa krūtīm – jo sirdī akmeni slēdza.Citus vārdus sagrauzīs tārpi, tādi mīksti un ļumīgi –tie grauzīs bez sāta un prāta!Nekā tiem nav svēta, Tikai vēderiņš savs,Tie grauž un vairojas Un atkal grauž.Bet zirņa bērniņš tāds apgrauzts,māmiņas klēpī raudpar pārplēstu debestiņu,par salāpītu šūpulīti,par nozagtu saulīti,par aprautu dzīvībiņu!!!_ _ _ _ _bet pārēdušies tārpi reiz samaksās par visu,par tevi, par mani, par zirņa bērnu!_ _ _ _ _
