Spānijas dienvidos, Vidusjūras ostas pilsētā Alikantē, aizvadīts Pasaules veterānu čempionāts galda tenisā, kas šogad pulcēja rekordlielu dalībnieku skaitu – aptuveni 4800 spēlētāju, viņu vidū arī 15 latvieši. Galda tenisists Juris Siliņš no Smiltenes atzīst, ka ne tikai spāņi ir karstasinīgi, bet arī pārējie čempionāta dalībnieki. Tādu adrenalīnu kā sacensību laikā smiltenietis sen nebija izjutis.
“Kas par adrenalīnu, emocijām un ovācijām spēļu laikā! Vērts tik daudz gadu nodzīvot, lai ko tādu piedzīvotu. Pats dabūju dzelteno kartiņu no tiesnešiem, nespēju valdīt emocijas. Startēju 60 līdz 64 gadu vecuma grupā, kurā piedalījās nepilni seši simti dalībnieku. Ja salīdzina, kā bija pirms diviem gadiem notikušajā Pasaules čempionātā Jaunzēlandē, tad šeit ne tikai spēlētāju skaits bija krietni lielāks, bet arī meistarība augstāka. Ļoti daudz bija eiropiešu,” stāsta J. Siliņš.
Šoreiz viņš palika bez medaļas, taču ar rezultātu ir gandarīts un sev piecu ballu sistēmā liktu četri ar pusi. “Individuāli par iekļūšanu astotniekā zaudēju spānim, kurš beigās manā vecuma grupā izcīnīja 1. vietu. Savukārt dubultspēles pirmo reizi spēlēju kopā ar lietuvieti Bagužas Povilas. Mums pietrūka tikai viena uzvara līdz lielajai bronzas medaļai. Apakšgrupās visās spēlēs uzvarējām, tad vinnējām indiešu pāri. Pēdējās trīs spēles par iekļūšanu labāko astotniekā sanāca īpaši emocionālas. Pieveicām frančus, vāciešus un, kad uzvarējām ķīniešus, hallē atskanēja tādas ovācijas! Finālā bijām piektie, kas arī ir labākais rezultāts no latviešiem,” spilgtākie brīži atmiņā palikuši galda tenisa veterānam no Smiltenes.
J. Siliņš stāsta, ka čempionāta norises vieta atradās divdesmit kilometrus no kūrortpilsētas Alikantes. Novērotais Pasaules veterānu čempionātā smiltenietim ļauj secināt, ka tur valda liels bezdarbs, ielās bijis daudz bomžu, kā arī iestagnējušas pirms vairākiem gadiem sāktas būves un ceļu remonti.
“Pati Alikante bija skaista, moderna un dārga pilsēta. Līdzīgi kā mums Jūrmala, tikai Alikante – visa vienās palmās. Pēc ilgiem laikiem atkal redzēju hipijus,” piebilst J. Siliņš.
