Personīgi man ar televīzijas šovu skatīšanos ir tāpat kā ar bitēm – neko nevar skaidri zināt. Pa ausu galam bija dzirdējusi par kārtējo trādirīdi ar nosaukumu “Apprecēties ar svešinieku”. Sākumā pie sevis bubināju, priekš kam tāda ākstīšanās. Neaizmirsu piesaukt arī pasaules gala tuvošanos, ja jau par šovu tiek pārvērstas pat tik svētas lietas, kā “jā” vārda došana un mīlestības solīšana Dieva Tā Kunga priekšā. Taču sievišķīgā ziņkārība uzvarēja, tāpēc noskatījos šova otro raidījumu, kurā pilnīgi svešinieki kļuva par vīru un sievu. Raidījumu skatījos ar lielu interesi un pieķēru sevi pie domas – lūk, tas ir šovs ar īstām emocijām. Atklāti sakot, kļuva silti ap sirdi un nobira pat asariņa. Klusībā visiem trijiem saskanīgajiem pāriem novēlēju – kaut viņiem izdotos atrast to īpašo un netveramo saikni, kas liek cilvēkiem nodzīvot kopā garu un skaistu mūžu. Tiešām no sirds ceru, ka viņiem tas izdosies. Protams, esmu dzirdējusi arī pilnīgi pretēju viedokli par šo šovu, bet tas ir pavisam normāli. Velkot paralēles ar reālo dzīvi, pazīstu daudzus pārus, kuri ilgi draudzējās un pēkšņi katrs aizgāja uz savu pusi, un pazīstu arī tādus, kas apprecējušies pēc otrā randiņa un dzīvo tā, ir kā būtu joprojām iemīlējušies un viņiem turpinās tā saucamais “rozā briļļu” periods. Dzīvē gadās visādi, tāpēc apgalvot, ka pirms precēšanās vienam otru jāiepazīst, kā sacīt, iztaustot līdz pēdējai vīlītei, nemaz tā īsti neattaisnojas. Esmu no tām, kas negribētu savu dzīvesbiedru katru dienu uzlūkot, zinot pilnīgi visu, jo zūd pārsteiguma moments. Tas ir tāpat, kā visu mūžu lasīt vienu un to pašu grāmatu. Nobeigumā gribu teikt, ka, skatoties šovu, pārliecinājos, cik skaisti ir apprecēties. Varbūt tieši šis šovs rosinās pārus saņemties un nokārtot savas attiecības juridiski.
