Ne viens vien latvietis tieši 18. Novembri izraugās par dienu savu fizisko spēju pārbaudei.
Ne viens vien latvietis tieši 18. Novembri izraugās par dienu savu fizisko spēju pārbaudei.
Vieni dodas ekstrēmos pārgājienos pa Latviju, bet vairāki domubiedri no Smiltenes valsts svētku dienā brauc ar ūdensslēpēm pa ezeru, noslēdzot sezonu. Četros gados pasākums neizdevās tikai vienreiz. Ūdenskrātuve Trikātas pusē aizsala pārāk ātri.
Ir četri braucēji un viens vilcējs
Pirmo reizi pasaulē ūdensslēpes parādījās tālajā 1922. gadā, kad kāds amerikānis, Minesotas štata iedzīvotājs Ralfs Samuelsons, eksperimentēja ar parastajām ziemas slēpēm un nolēma tās izmēģināt uz ūdens. Divus platus priežu dēļus viņš aprīkoja ar stiprinājumu kājām. Pēc tam pats veiksmīgi izmēģināja ūdensslēpes Leiksitijas ezera ūdeņos.
Tā par ūdensslēpošanas sākumu savā mājas lapā internetā raksta Latvijas Ūdensslēpošanas federācija. Izejot attīstības ceļu, ūdensslēpošana mūsdienās sasniegusi svarīgu brīdi. Šis sporta veids no 2008. gada iekļauts Olimpiskajās spēlēs.
Taču ūdensslēpošana nenozīmē tikai sacensības. Tā ir lieliska atpūta uz ūdens, secina četri ūdensslēpotāji no Smiltenes Ansis Dzērve, Kaspars Markss, Valdis Oinass un Andris Sarkanis. Viņiem ir arī savs pastāvīgs ūdensmotocikla vadītājs trikātietis Juris Kļaviņš. Ūdensslēpošanas inventārs ir visiem kopīgs, jo iegādāts, sametot naudu kopā. Dalot izdevumus uz vairākiem cilvēkiem, šis sporta veids ir vieglāk “paceļams”, un sportisti arī vairāk var atļauties, papildinot inventāru.
Četrotne un viņu draugi vasarā ar ūdensslēpēm brauc Spiciera ezerā Launkalnes pagastā. Spicieris atrodas valsts akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” valdījumā, un uzņēmuma Austrumvidzemes mežsaimniecība atļāvusi šajā ezerā ūdensmotociklu kustību. Vienīgi sezonas noslēgums 18. Novembrī tiek atzīmēts Trikātā, jo tur ezers aizsalst salīdzinoši vēlāk. Caur to plūst Lisas upe.
“Paldies par atļauju,” mežsaimniecībai un tās izpilddirektoram Aigaram Dudelim pateicas ūdensslēpotāji smiltenieši. Ja tās nebūtu, viņiem nāktos mērot tālāku ceļu uz citām ūdenskrātuvēm, kurās ir atļauta ūdensmotociklu satiksme. “Kārtībai jābūt. Es pat akceptēju ierobežojumus drošības apsvērumu dēļ,” saka Kaspars, “jo pieļauju, ka daļa no tiem cilvēkiem, kuri var atļauties pirkt ūdensmotociklus, nesaprot, kā ar tiem jāuzvedas uz ūdens un ka ir arī citi ļaudis, kuri ezerā peldas vai makšķerē.”
Sacensībās pagaidām nebrauc
Spicieris ar savu izstiepto formu ir piemērots ūdensslēpošanai, ja vilcējs ir ūdensmotocikls, nevis motorlaiva.
Uz vienu pusi braucot, Spicierī ir aptuveni divi kilometri, tikpat daudz — arī atpakaļ. Ja sportists pats kārtīgi piestrādā, braucot slalomu, tad otram riņķim apkārt ezeram vairs nepietiek spēka.
“Sākumā visi bijām iesācēji, braucām ar divām slēpēm. Kad meistarība paaugstinājās, pārgājām uz monoslēpi, kas ir daudz labāk, jo ar vienu slēpi var vairāk manevrēt. Kad ieguvām vēl lielāku pieredzi, ar vienu slēpi sākām braukt no krasta ezerā. Tur jātrenējas, lai uzķertu īsto momentu. Jāaprēķina motocikla rāviens, troses nostiepiens un mirklis, kad sāc slīdēt pa ūdens virsmu,” skaidro Ansis.
Ja ūdensslēpošanā tiek sperti pirmie soļi, apmācība jāsāk ar divām slēpēm.
Kāda ir ūdensslēpošanas būtība? Aiz ūdensmotocikla vai motorlaivas rodas vilnis, kuram ūdensslēpotājs brauc pāri, tēlaini sakot, zigzagā. Sacensībās jāapbrauc bojas. Kritēriji ir ātrums un troses garums. Jo tas ir īsāks, jo sportista uzdevums grūtāks. Jo slīpāk bojas tiek apbrauktas, jo ūdensslēpotāja meistarība ir lielāka. Tas ir līdzīgi, kā kalnu slēpotājam izbraucot slalomu.
Smiltenieši vēl nav izlēmuši, vai bojas iegādāties, un pagaidām iztiek bez tām. Viņiem ūdensslēpošana ir vaļasprieks un relaksācija pēc darba vasaras sezonā. Sacensībās viņi pagaidām nepiedalās.
Tas nav mērķis, un nav arī lielas pieredzes, slēpojot aiz motorlaivas, kā tas notiek sacensībās un kad vilnis aiz laivas ir lielāks.
Zila acs un puni pierē
Smiltenieši slēpo aiz ūdensmotocikla, kurš brauc ar ātrumu vidēji 58 kilometri stundā.
Kas notiek, ja, pārvietojoties tādā ātrumā, iekrīt ūdenī? Var iegūt dažādas traumas. Piemēram, ir zila acs, pārplīst bungādiņa, uz pieres tiek uzsisti puni, tiek sasistas rokas, krūtis, vēders.
Ūdensslēpotājiem obligāti jābūt drošības vestei, un smiltenieši to velk bez ierunām. Ļoti ieteicams ir arī hidrotērps. Arī tas pasargā. Latvijā bija gadījums, kad traumu guva peldkostīmā tērpusies sieviete ūdensslēpotāja.
“Atceroties, kā savulaik esam braukuši, jāsecina, ka visi kritieni beigušies veiksmīgi. Nebija neviena, kurš mūs māca. Kāds kaut kur kaut ko saklausījās, paskatījās un izstāstīja pārējiem. Tā arī paši eksperimentējām,” atceras Kaspars.
Šī sezona bijusi mierīga, jo ūdensslēpotāji ir ieguvuši pieredzi un lielāko sportisko meistarību. Visi brauc ar vienu slēpi.
Nesen smiltenieši nopirka ūdensdēli. Tas ir platāks par slēpi, vizuāli nedaudz līdzīgs snovborda dēlim un grūtāk apgūstams. No televizorā redzētā viņi spriež, ka sportisti ūdensdēli galvenokārt izmanto akrobātiskiem trikiem uz viļņa, kurš veidojas aiz laivas. Lielāki meistari pat met salto. Pieredze ar ūdensdēli smilteniešiem bijusi vissāpīgākā. Meistarības kritērijs ir apgriezties riņķī un samainīt rokas, lai satvertu trosi. Noķert trosi, izrādās, ir sīkums. Grūtākais ir saglabāt līdzsvaru brīdī, kad vilnis aizķer dēļa malu. Ja ūdensslēpotājs zaudē līdzsvaru, tad strauji seko kritiens ūdenī ar seju pa priekšu. Balstoties uz sāpīgu pieredzi, Smiltenes ūdensslēpotāji ir pasūtījuši ķiveri ar sejsegu.
Sports, kas sniedz fantastiskas izjūtas
Kritieni nemazina vēlmi braukt ar ūdensslēpēm, jo šis sporta veids sniedz fantastiskas izjūtas, vienādi domā Ansis un Kaspars.
Ūdens pievelk pats par sevi, un, ja pa ūdenskrātuvi vēl var pārvietoties ātri, tas ir pavisam lieliski. Pazūd darba radītais stress, tiek iegūta jauna enerģija.
Kaspars pieļauj, ka tiem cilvēkiem, kuri nekad nav braukuši ar ūdensslēpēm, lielākā vēlme varētu būt vizināšanās ar ūdensmotociklu. Taču visi, kuri izmēģina ūdensslēpošanu, turpmāk gribot būt uz slēpēm motocikla aizmugurē.
Četrotne neliedz inventāru arī draugiem un paziņām. Pēdējos gados Smiltenē treniņnometni rīko kalnu slēpošanas skolas audzēkņi. Arī šīs skolas bērniem ir palīdzēts ar motociklu un citu ūdensslēpošanas inventāru.
Visi Smiltenes ūdensslēpotāji ziemā paši brauc slēpot uz kalniem. Tādējādi visu gadu tiek saglabāta abiem līdzvērtīgajiem sporta veidiem vajadzīga fiziskā forma.
Lai sāktu nodarboties ar ūdensslēpošanu, ir jābūt kādam grūdienam. Smilteniešiem to deva novadnieks Aivars Einauss.
“Aivaram bija ūdensmotocikls. Tad uzradās hidrotērps un slēpes. Pabraukājām, izmēģinājām, un radās interese. Spriedām, kāpēc mēs paši nevaram kaut ko tamlīdzīgu iegādāties? Bijām domubiedru grupa. Visus izdevumus dalījām uz vairākiem cilvēkiem, tāpēc arī pasākums bija daudz vieglāks,” atceras Kaspars.
Kaut arī smiltenieši ūdensslēpošanu apguvuši paši, viņi pieļauj, ka Latvijā to var izdarīt arī instruktoru uzraudzībā. Šajā sporta veidā ir iesācējiem grūti apgūstami knifi, piemēram, kā izcelties no ūdens. “Teorētiski tas ir vienkārši, ja pareizi saliek slēpes un pareizi tur augumu. Taču sākumā kājas aiziet ne tur, kur vajag, vai gadās citas kļūdas. Iesācēji bez mērcēšanās ūdenī neiztiek, un rudenī tas nav patīkami,” atzīst Kaspars.
