Uzbrukums ir vislabākā aizsardzība. Tas ir teiciens, kas raksturo, manuprāt, visgļēvulīgāko darbību attaisnošanu. Pirms gadiem to dzirdēju vai tā pielietojumu vēroju tikai retumis, bet pēdējā laikā neatstāj sajūta, ka šis sauklis mērķtiecīgi kļūst par mūsu sabiedrības moto.
Ja kādam pietrūkst argumentu vai to vienkārši nav, tad uz priekšu, uzbrukumā!
Tev ir pretējs viedoklis? Tu vēlies to paust, jo netaisnība vai likumpārkāpums ir skaidri redzams? Bet tavā rīcībā nav bieza naudas maka vai spēcīgas varas aizmugure? Tad labāk klusē!
Pa tiesām izvazāšu! Labākajā gadījumā atskanēs lamas telefona skaļrunī.
Tomēr pārsteidz TV ekrānos translētais un ziņās lasītais – tiešām pa tiesām “vazā” tikai par to, ka cilvēkam vai medijam ir pieticis pilsoniskās drosmes pateikt savas domas.
Jau nākamajā sižetā kāds secina, ka ceturtajai varai trūkst “zobu”.
Tā paiet dienas un nedēļas, mēneši. Tiesu, uzbrukumu un visatļautības dzirnakmeņi maļ mūsu Latviju, mūsu brīvību.
Pelēkajā shēmu zonā pazūd miljoni, valsts budžeta pelnītāji saļimst brūkošās veselības aprūpes sistēmas “aizslēgto” vārtu priekšā. Viss notiek…
Ziņa – tas ir notikums. Viedoklis – tās ir cilvēka domas par notikušo. Un neviens demokrātiskā valstī NEDRĪKST liegt kādam paust domas tikai tāpēc, lai viss izskatītos pūkains un skaists.
Precīzi par vēlmi aizliegt paust viedokli norāda žurnāliste Nellija Ločmele. Citēju:
“Vārda brīvība ir demokrātiskas valsts pastāvēšanas pamats. Ja kāds to nesaprot, aizlīmējiet sev muti un paskatieties, cik ilgi izdzīvosiet.”
Tikai žēl, ka daudzi šo atziņu lieto izlaižot vārdiņu “sev”.
