Pirmdienas pēcpusdienā daudzviet iedegsies lāpas un pie pieminekļiem Brīvības kara varoņiem guls ziedi. Tā Latvija godinās to karavīru piemiņu, kuri atdeva dzīvību, lai 1918. gada novembrī ar lielu uzdrīkstēšanos un drosmi proklamētā Latvijas neatkarība kļūtu par īstenību. Par dārgo cenu, kāda bija mūsu brīvībai, mūsdienās visās Latvijas malās liecina Brāļu kapi. Vairākos no tiem ir apglabāti Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. Tādas kapavietas ir arī mūspusē. Lai neviena karavīra piemiņa netiktu aizmirsta, Rīgas centrā gadu gadiem kā atgādinājums par mūsu valsts skarbo vēsturi pret debesīm slejas Brīvības piemineklis un ik dienu mums it kā uzdod jautājumu, vai protam novērtēt to cilvēku paveikto un izcīnīto, kam par godu tas ir uzcelts, un vai jūtamies cienīgi mūsu senču izsapņotās un izkarotās Latvijas tālākveidotāji? Vai spējam atbildēt uz šo jautājumu, raugoties, kā citzemju miljonāri tiecas nopirkt mūsu valstī labākās dzīvesvietas un zemi, lai te ar uzturēšanās atļaujām iedzīvotos no jauna uzceltajās muižās, kurām tagad gan ir modernāki nosaukumi. Klausāmies un samierināmies, dzirdot izpārdevēju skaidrojumu, ka latviešiem tik un tā nebūtu iespējams šos īpašumus nopirkt. Naudas nepietiktu, jo tik daudz tās iedzimtajiem latviešiem nav un nekad nebūs. Kādēļ tad tā iznācis un kas to izdarījis? Tie, kam uzcelts piemineklis, to noteikti censtos noskaidrot, tāpat kā to, kādēļ Latvija no pamatnācijas cilvēkiem kļūst aizvien tukšāka un kāpēc radusies tik plata un grūti pārvarama plaisa starp varu un tautu. Mēs pārlieku bieži uz daudz ko tikai noskatāmies, bet Brīvības piemineklis gaida atbildi.
