Parāds nav brālis, bet arvien vairāk pārņem sajūta, ka tomēr ir.
Parāds nav brālis,
bet arvien vairāk pārņem sajūta, ka tomēr ir.
“Kas labāks par uti, to paņem līdzi,” tā prātoja nabadzīgais pirtnieks Ansis, kad uz spoguļa malas ieraudzīja vērdiņu, kas, kā atceramies, pārvērta viņa dzīvi līdz nepazīšanai.
Piedodiet manu sarkasmu, bet es pēdējā laikā dzīvoju kā pasakā. Tās ir sajūtas, vērojot apkārt notiekošo. Diemžēl šī pasaka ir skarba un pamācoša – par pirtnieku Ansi.
Dienu no dienas redzu un dzirdu kā Latvijas “pirtnieki” joprojām meklē vērdiņu pēc vērdiņa. Kāds ducis jau būs atrasts, un viņi nenoguruši tos berž un berž… Muguras salīkst, bet mājas un būdiņas, kuras vēl ļaudis nav pametuši, laimīgo zemi meklējot, slīkst arvien lielākā nabadzībā.
Vēl jau kāds tic, ka mūsu pasakai būs laimīgas beigas, ka bērni vai mazbērni tikai no pasaku grāmatām uzzinās, ka maizes doniņa aukstā istabā var būt vislielākais dārgums. Vēl jau tic…
Atgādināšu, kā beidzās pasaka. ..arājs, slaucīdams sviedrus grūtās vagas galā, nopūtās: “Dievs vien zina, kur mana laime palikusi. Kā ūdenī iekritusi.”
Nenoliegšu, ka šis nav tas stāsts, ar kuru es vēlētos salīdzināt savu Latviju, bet arvien mazāk kļūst argumentu, ka pasaka varētu būt cita.
Pasakiet man, lūdzu, ko šajā zemē un šajā dzīvē var iemācīt bērniem, ka melot nav labi? Ka labais uzvar slikto? Ka laimīgā zeme ir tā, kurā esi piedzimis un uzaudzis?
Lai piedod, ja kāds domā citādāk, bet redzot kā “pirtnieku” roka sniedzas, lai atņemtu astoņus latus katram Latvijas bērnam, man atkal un atkal ausīs skan: “Kas labāks par uti, to paņem līdzi…”
