Jaunievēlētās Saeimas sastāvs izrādās tik raibs, ka pavisam noteikti varam piemērot Ēlertes izmantoto epitetu – šizofrēnija. Un visraibākais politiskais spektrs veido jaundibināto Zatlera Reformu partiju, no kuras nākotnē būtu saprātīgāk veidot divas atsevišķas partijas, no kurām viena varētu pievienoties “Vienotībai”, bet otra varētu atrast kopīgu valodu ar puspajukušo Šlesera Pirmo partiju.Zatlera uztiepums veidot valdības koalīciju ar “Saskaņas centru” var liecināt tikai par kaut kādu iepriekšēju vienošanos, nodrošinoties ar krievvalodīgo atbalstu priekšdienām. Lieta tā, ka tikai ar saskaņiešu balsīm būtu iespējams mainīt Satversmi tajā jautājumā, kas attiecas uz tautas vēlēta prezidenta normas ieviešanu. Tad, lūk, Zatleram, viņaprāt, pavērtos drošas iespējas tikt ievēlētam pēc četriem gadiem. Cilvēks taču domā, ka pēc šiem četriem gadiem viņa popularitāte būs tikpat augstā līmenī, kāda tā bija aizvadītās vasaras sākumā.Pašlaik vērojams, cik neiespējami izveidot jaunu partiju pāris mēnešos. Ātri, kā mēdz teikt, tikai blusas jāķer, nevis no neapmierināto elektorāta jāizgudro partija, vajadzīgo biedru skaitu salasot tirgus laukumos.Tas, ka saskaņiešiem Saeimā ir 31 deputāts, nav nekāds arguments, jo nacionāli orientētais vairākums krievvalodīgos kolēģus uztver kā nepieskaramos. Daudzu iemeslu dēļ. Pusgadsimtu ilgusī padomju okupācija ir dziļa brūce latviešu vairākuma dvēselēs. Līdz pat 1940. gadam šāda sāpe bija “septiņu gadsimtu verdzība vācu baronu jūgā”. Šo orientāciju manīja Staļina īstenotā boļševistiskā okupācija.Par “Saskaņas centru” precīzu rakturojumu devis akadēmiķis Jānis Stradiņš, atzīmējot faktu, ka šajā frakcijā vairums deputātu nemaz nav piemēroti valsts vadīšanas darbam. Manuprāt, varētu atrast četrus piecus nopietni vērtējamus deputātus. Kāpēc jāaicina valdībā lieks balasts, ja latviešiem pašiem savu jampampiņu gana? Presē savu argumentētu viedokli izteicis gan Vilis Vītols, gan Ģirts Rungainis, bet lieku reizi pierādās patiesība, ka cilvēkiem ar piektklasnieka domāšanu neviens akadēmiķis nav autoritāte.Apvainošanās nevietāPar okupāciju un okupantiem viss jau sen izdiskutēts zinātnieku aprindās. Ja kādam šie vārdi nav pieņemami, tad iegansts ir ideoloģiskajā pārliecībā. Ideoloģija ne vienmēr rēķinās ar zinātni, jo padomju sistēmā bija pierasts, ka zinātne (pseidozinātne!) apkalpo mūžam mainīgo ideoloģiju, un daudziem tas aizvien liekas ērti.Mazāk līdz šim diskutēts par kolonistu tēmu, un satraukumu palīdz uzturēt pat daži apjukuši latviešu žurnālisti. Starptautiskā mērogā kolonista jēdziens saistās ar kolonijām, un, stingri vērtējot, arī Latvija bijusi te cariskās Krievijas, te PSRS kolonija. Mūsu sadzīvē par kolonistiem vairāk saukti tie sveštautieši, kuri apmetušies kompaktās kopienās. Pirms kara tāda bija vāciešu apdzīvotā Iršu kolonija, un neatceros, ka kādam būtu iebildumi pret kolonista vārdu. Tiesa, daudzi vācieši jau mēdza aizprecēties ārpus kolonijas, tāda, teiksim, bija Arta Pabrika vecmāmiņa, kura apprecējās ar latvieti.Savas kolonijas Sibīrijā savulaik dibināja arī latvieši, un viņiem pat prātā nenāca par savu raksturojumu apvainoties.Par krievvalodīgo kopienu mūsdienās Latvijā varam runāt attiecībā uz Daugavpili un tās apkārtni. Te svarīgs ir kolonistu domāšanas veids, ko labi raksturo kāda Brežņeva gadu anekdote. Satikušies divi baltkrievu sābri, no kuriem viens nesen pārbraucis uz Rīgu. Savam Daugavpils sābrim viņš stāsta: “Mūsu Rīdzē ir gandrīz tāpat kā Dvinskā, vienīgi latviešu pārāk daudz.”Esmu personīgi savulaik dzirdējis Berklava runas, kad viņš dedzīgi pūlējās pretoties Latvijas mērķtiecīgai kolonizācijai. Ar Pelšes un Vosa gādību tas tika īstenots paātrinātā tempā. Tikmēr kolonizēja Baltiju, kamēr Krievijas Nemelnzeme iztukšojās līdz galīgam panīkumam.Plašākā nozīmē kolonisti ir visi tie, kas dzīvo paralēlā pasaulē. Teiksim, Latvijas krievu valodā rakstošā prese faktiski apkalpo tikai savu elektorātu. Latvieši rīko Dziesmu svētkus, veido Likteņdārzu, ceļ Nacionālo bibliotēku, bet cilvēki ar kolonista domāšanu par visu to paņirgājas. Latvijas valdību, viņuprāt, veido kaut kādi “nedataisīti” etnokrāti.Latvieši nekad nav bijuši rasisti, viņu emocionālo dzīvi aizvien nosaka atmiņas par okupācijas un kolonizācijas gadiem. Protams, visu laiku notiek integrācijas procesi, tie noritētu daudz straujāk, ja vien Maskavas emisāri pārtrauktu jaukt politisko gaisotni.No tiesas ir žēl, ka Valdis Zatlers nebija tik drosmīgs, lai uzklausītu Viļa Vītola brīdinājumu. Labi un cerīgi sākta lieta nu ir sabojāta pašā sākumā.Dažas piebildes par ekonomikuBija jauki LNT paklausīties finanšu ministru Andri Vilku, kurš jūsmoja par Latvijas sasniegumiem krīzes pārvarēšanā. Bija kā ar zināmo halvas pieminēšanu tik ilgi, kamēr mutē jūt saldumu. Ir tiesa, ka pie mums sāk ieplūst ārzemju investīcijas, bet bažas rada fakts, ka investori maz interesējas par ražošanas attīstību, priekšroku dodot nekustamo īpašumu pirkšanai Jūrmalā. Ostapa Bendera cienīgie projekti nav nopietni atbalstāmi, jo pat īstenošanas gadījumā tiks radītas simts jaunas darba vietas, vienlaikus izkonkurējot uzņēmumus ar tūkstoti strādājošo. Un skumji tas, ka ražošanas izvēršanai Latvijā gluži vienkārši vairs nav lieku cilvēku ar profesionālām iemaņām, jo 300 tūkstoši strādā ārzemēs. Ar to, ka Latviju pārdosim, pati Latvija bagātāka nekļūs.
