Jubilejas mēdz atzīmēt cilvēkiem, pilsētām un valstīm, taču Smiltenē Daugavas ielā 2 ir māja, kura tās bijušajiem un esošajiem iedzīvotājiem ir ļoti īpaša, tāpēc viņi atzīmē savas mājas nozīmīgākās jubilejas. Lai gan daudzi no toreizējajiem iemītniekiem šeit vairs nedzīvo, viņiem šī māja vienmēr paliks īpaša, gan ar tās atmosfēru, gan atmiņām par kopīgajiem piedzīvojumiem. Atmiņās par šajā mājā kopā pavadīto laiku dalījās Irēna Dergača, Māra Dergača, Ilma Reimane un Guntis Reimanis. Tā ir tikai maza daļiņa no visiem bērniem, kas šeit aizvadīja savu bērnību. Māra atceras, ka tolaik viņu bijis ļoti daudz – vairāk kā 20. Viņiem nekad nebija garlaicīgi„Visi bijām pamatā vienaudži. Tā arī sadraudzējāmies un kopā pavadījām visu bērnību. Lai gan dzīves ceļi katram aizgājuši uz savu pusi, vēl arvien satiekamies. Kopīgi svinam mājas jubilejas,” stāsta Māra.Mājas bērni (tā viņi sevi dēvē vēl joprojām) atceras, ka bērnībā viņiem nekad nav bijis garlaicīgi.„Visādas mums tās spēles bija – skrienamas, lecamas, sēdamas. Spēlējām tripāterus, par dakteriem, veikaliem, mājām, kā arī teātri. Mājā dzīvoja tante, ļoti mākslinieciska. Viņa palīdzēja mums grimmēties un izdomāt tērpus. Iestudējām ludziņu, izlikām afišas, un vecāki nāca skatīties, kā mēs uzstājamies. Tie mums bija lieli pasākumi – Daugavas 2 bērnu teātris,” atceras Irēna. Guntis pastāsta, ka bieži viņi vienkārši sēdējuši kāpņu telpā un runājušies. ”Mums vienmēr bija, par ko runāt. Nekad nebija garlaicīgi,” saka Guntis. „Visu, ko darījām, darījām kopā. Kad paaugāmies, gājām peldēties, slēpot un dažādos pārgājienos. Pie Smiltenes kultūras nama bija karuseļi. Tur mūs jau atpazina un ļāva pat par brīvu piedalīties atrakcijās. Blakus mājai bija foto darbnīca, tur vienmēr kāzinieki brauca bildēties, un mēs taisījām vārtus. Pēc tam par to dabūjām saldumus. Kad vēl paaugāmies, kopā gājām uz ballēm. Bijām vislustīgākā kompānija,” stāsta Daugavas 2 bērni. Arī vēlāk, kad visi vairs nedzīvoja Daugavas 2 mājā, pirms braukšanas čigānos, satikušies savā bērnības mājā, saposušies un braukuši. “Vesels bars mašīnā divos stāvos sēdējām. Vienā vakarā pat piecas kāzas izbraucām. Tikai mēs – mājas bērni,” atceras Irēna. Citi viņus apskaudaViņi atceras, ka citu māju bērni viņus vienmēr apskauda par Daugavas 2 bērnu labajām attiecībām. „Visi vienmēr brīnījās, ka mēs esam tik laba kompānija. Nevienā citā mājā tā nebija. Bet mēs jau bijām pārsvarā visi viena vecuma, apmēram trīs vai četru gadu starpība augstākais,” teic Ilma.„Bijām vesela komanda – viens par visiem, un visi par vienu. Viens otru aizstāvējām. Bērnībā gāja ļoti forši, tieši tāpēc arī saglabājam attiecības. Varbūt kādreiz nedaudz atšķīrās vienas kāpņu telpas bērnu domas no otras, jo vienā pusē dzīvoja vairāk meitenes, otrā puiši. Nedaudz pastrīdējāmies, bet tie jau tādi bērnu strīdi vien bija. Kad apprecējos un gāju prom no šejienes, ļoti pārdzīvoju un raudāju. Man likās, ka par šo māju un pagalmu nekas labāks šajā pasaulē nav. Jaunajā vietā bija ļoti grūti pierast. Kad nācu garām mūsu mājai, skatījos uz logiem. Vienmēr bija ļoti skumji,” stāsta Irēna. „Mūs vēl joprojām daudz kas saista – Irēnas vīrs ir mana vīra dvīņu brālis. Sākām ar vīru draudzēties, un viņa brālim iepatikās Irēna,” saka Māra.Guntis smaidot piebilst: „Jā, atņēma mūsu meitenes!”Labākie kaimiņiVisi Daugavas 2 bērni mācījās Smiltenes vidusskolā, tagadējā ģimnāzijā. Viņu ceļi sāka šķirties pēc skolas absolvēšanas.„Kad beidzās skola, tad pašķīrāmies. Viena aizgāja mācīties uz Liepāju, viena uz Rīgu. Zēni aizgāja armijā. Un, tad jau parādījās otrās pusītes, kāzas. Bet vienalga, vienmēr centāmies satikties. Un tā joprojām,” stāsta Māra. „Mācījos Liepājas institūtā. Arī tur visas draudzenes un paziņas zināja par mūsmājas bērniem. Visi jau pieraduši bija. Arī kad apprecējos, vīram vienmēr teicu – mūsmājas bērni. Un, tad viņš smējās, ka mums taču tagad ir jaunas mājas,” smaidot saka Ilma.„Žēl, ka jaunība beigusies,” sarunā iesaistās Guntis. Savukārt Irēna piebilst: „Vispār žēl, ka tagad jaunajiem vairs nav tā kā mums bija toreiz. Tagad tikai dators, televizors. Dažreiz tā aizdomājamies, kā mūs paaudze varēja izaugt, bez visiem šiem tehnikas brīnumiem. Bet mums vienmēr bija tik jautri un forši kopā.”„Tagad TV3 ir tas konkurss – „Labākie kaimiņi”. Es domāju, ka, ja mēs joprojām būtu kaimiņi – mēs noteikti piedalītos, un uzvarētu,” smaidot saka Ilma. Atrada savu veidu, kā sazinātiesLai gan toreiz nebija tehnisku līdzekļu, kas palīdzētu sazināties, lai izsauktu viens otru ārā spēlēties, viņiem bija pašiem savi veidi, kā kontaktēties.„Sienas mājai tādas caurdzirdīgas, sazinājāmies, piesitot pie radiatoriem. Vai arī gājām pie logiem un sasaucām viens otru, kad gribējām iet ārā,” atceras Māra. „Un, kad vecākiem vajadzēja mūs saukt mājās, viņi arī mūs sauca pa logu vai arī uzgāja uz mājas pakalniņa,” stāsta Daugavas 2 bērni. Viņi uzskata, ka šai mājai ir īpaša atmosfēra. „Ne tikai mums pašiem, bet arī mūsu vecākiem bija ļoti labas attiecības. Bijām kādu četru vai piecu dzīvokļu iemītnieki, kas diezgan regulāri taisījām pusdienas. Viena ģimene vārīja kartupeļus, otra mērci, trešā saldo. Un tad beigās sanācām visi kopā vienā dzīvoklī uz pusdienām un spēlējām gada spēles. Arī uz Jāņiem parasti sanācām visi kopā,” pastāsta Irēna. Regulāri atzīmē mājas jubilejasDaugavas 2 bērni kontaktus uztur vēl joprojām. Viņi regulāri kopīgi atzīmē gan pašu, gan savas bērnības mājas jubilejas.„1989. gadā svinējām 30 gadu jubileju, pašiem tad bija nedaudz pāri trīsdesmit gadiem. Toreiz kopā ar otrajām pusītēm sanācām apmēram 40 cilvēki. Šogad, mājas 50 gadu jubilejā bijām mazāk, apmēram 12, daži ar savām otrajām pusītēm. Iespējams, vainīga krīze. Neatbrauca tagadējie rīdzinieki. Jau otro reizi pulcējamies pie Zaigas, kurai ir pasakaina pirtiņa. Bija ļoti jauks pasākums, jo sen nebijām redzējušies. Mūsmājas Inese jau sesto gadu ir Amerikā, taču viņa domās vienmēr ir ar mums,” priecājas Māra, Ilma, Irēna un Guntis. Viņi norāda, ka pa šiem gadiem mājas apkārtnē daudz kas ir izmainījies. Prasās pēc renovācijas darbiem, jo 50 gadu laikā māja ieguvusi tikai jaunu jumtu. „Tā ir novecojusi gan no ārpuses, gan iekšpuses. Tagad šeit dzīvo pārsvarā veci cilvēki. Jaunie iemītnieki, kas atnāk, pēc kāda laiciņa iet prom. Arī bērnu čalas vairs nedzird tik bieži. Taču šai mājai cauri izgājušas četras paaudzes – mūsu vecāki, mēs, mūsu bērni, un dažiem jau arī mazbērni. Neviens no mūsu bērniem gan šeit nedzīvo.” saka Māra.Viņi visi vienbalsīgi piekrīt, ka šeit aizvadīta notikumiem bagāta bērnība, iegūti labi draugi un atmiņās un domās viņi vienmēr paliks Daugavas 2 bērni.
