Elīna Kubuliņa-Vilne
Septembra sentiments
Septembris atnācis piekusis,
Lapu plaksti krīt,
Smagi čaukstēdami,
Sētnieks ar slotu
Cītīgi aizslauka
Katru nopūtu.
Noguris kastanis
Netīšām sadūris beku,
Beka draud sūdzēt tiesā.
Zālē iekrīt sarūdzis ābols,
Vēnās plūst ābolu vīns.
Nogurums piepilda
Katru šūnu un pušu plēš.
– Jo vairāk zīļu krelles savērsi,
Jo vairāk naudas saņemsi. –
– Žēl, jo pēdējās zīles
Izbaroju mežacūkām. –
– Pēc vasaras esmu
Labi atpūties… –
Teica pūpēdis un pārsprāga.
Septembris ievēlies
Manā sēņu grozā,
Kas tagad šķiet tik smags.
Mājās atkal katli,
Katli un burkas rindā
Tik taisni kā zaldāti,
Stāv un gaida
Komandu uzpildīties.
Kurš atcerējās
Pamāt putniem ardievas?
Miglā ietinies septembris
Skumji stāv pie vecāsmātes
Kūtiņas stūra…
Sapnī redzēju dzērves –
Tās kaut ko kliedza
Par pagaisušu Mīlestību.
Karolīna
* * *
Viņš viņai tik cieši blakus –
Klusums, mulsums, pārpratums
Viņš viņai tik cieši blakus –
Spējš kaisles izvirdums.
Viņš viņai tik cieši blakus –
Viens skūpsts kā īssavienojums
Ne klusums, ne mulsums,
Ne pārpratums.
Balts rīts, balts rīts…
Tā viss mūžs…
Kā uzliesmojums.
Viņš viņai tik cieši blakus –
Gaismas starojums.
Viņš viņai tik cieši blakus,
Un turpinājums…
Raimonda Rozenbaha
Murgs vārdā Meditācija!
Kas gan Tu esi?
Tik salda un indīga!
Mūsu dvēseles Tu pārņem,
Lai aizvestu uz nekurieni,
Mūsu dvēseles alkst pēc Dieva,
Jo esam apmaldījušies,
Nav vērts iet šo ceļu,
Kas ir maldu ceļš.
Mums ir vajadzīgi Tā Kunga ceļi,
Kas atpestī mūs no šī jūga.
Tu aiznes mūs prom no Dieva,
Lai spētu tuvoties maldu ceļam,
Kas ir vārdā meditācija!
Mēs nepieņemam Svēto Garu,
Ne Jēzu Kristu, neko, kas ir svēts,
Bet tam bezgaisa trakumam,
Kas ir debešķīgi jauns.
Mēs neapzināmies to sekas,
Jo ticam vājprāta murgam.
Ir skumji raudzīties uz Jums,
Tādēļ lūdzos par Jums,
Lai atpestī Tas Kungs
Jūsu grēkus un no šī murga
Vārdā meditācija!
Mārīte Pommere
* * *
Vēlīno sapņu zemē
Brūnas samtenes zied.
Man nevajag sapņu pilis,
Man pietiek ar to MAZLIET.
Tālīnā vasaras pļavā
Sabirzis jāņzāļu siens.
Klusi rudens dvēselē zogas,
Es to ielaižu, tikai MAZLIET.
Brūnas smilgas un saulespuķes
Rudens virtenē sien.
Paliek vasara atvasarā
Un es palieku arī MAZLIET.
Diāna Prikule
Eņģelis
Nolaidies eņģelis sveicina Tevi aiz loga.
Tā tikai šķiet aiz loga,
Īstenībā pie Tavas sirds.
Kā dāvanu Tev sniedz
Šo gaišo cerību –
Tu neesi viens.
Ai, te viens mirklis paskrien,
Te otrs.
Sirdij ir vajadzīga vieta,
Kur klusumā izdzīvot visu,
Ko tā ceļā sakrājusi sevī.
Tās var būt sāpes,
Tas var būt vieglums,
Viss emocijām raibais,
Lai domās paturētu,
Ka Dievam uzticēt visu ir tas skaistais.
Šoreiz eņģelis smaida,
Jo rokās lūgšanu tas gaida.
Kad tā ielikta,
Tev acīs iemirdzas gaišums,
Kas jaušams kā debess dāvana.
Ir dāvanu daudz,
Tik ieraudzīt tās spēt.
Tu neesi viens,
Jau atkal eņģelis Tev čukst.
Kāpēc čukst?
Jo draudzība ar Dievu
Nav obligāts likums,
Bet sirds, to atrodot,
Pildās patiesā līksmē.
Zane Brūvere-Kvēpa
* * *
Skatos globusā un tālāk par Eiropu netieku
Nespēju aptvert kontinentu lielumus
Ledāju izmērus
Attālumus
Domās ceļoju
Iedomājos visu pa savam –
Mājīgu safari, draudzīgu tuksnesi un mūžamežu
bez kukaiņiem
Ziemeļkoreju bez diktatora, Tuvos austrumus
bez kaujiniekiem
Japānu bez zemestrīcēm
Un Gangā apdegušu līķu nav nemaz tik daudz
Varbūt tikai viens un tas pats nav apdedzis
Tā arī dzīvoju
Nekur nebraucu
Tepat ir labi – domāju
Smaida Maskina
Lai deg Smiltenes dzejas ugunskurs!
Kad uzdzirkstī doma,
To sirds tikai jūt.
Man gribas dzejā to izdejot.
Lai vārdi kā kļavlapas zeltā
Ir jūtami Smiltenes elpā.
Lai šeit zilāk zied rudzpuķes debesīs,
Kas draudzīgu smaidu rāda,
Lai vārdi kā pērles plūst pasaulē plašā,
No sirdīm, kas dzejas dienās tiek pateikti.
Lai dzejā dzirksteļo ziedošas pļavas,
Lai mirdz zeltainas rudzu druvas,
Kur graudu ir miljons vēl un daudz
Kā vārdu, kas nāk no dvēseles tavas.
Lai esam mēs dzejas draugi vienoti
Kā zeltaini rudzu graudi draudzīgi,
Lai top brūns kopīgs maizes klaips,
Ko sadalīt mums katram pa nuķim,
Kas saliedēs mūs pie dzejas ugunskura.
Lai uzmirdz ikvienam zelta doma,
Kā zila cerība, kas Smiltenes rītos aust.
Lai varam kā košu rudens varavīksni
Mūsu pilsētu skaistā dzejas jostā post!
Ira Ērmane
Rudens migla
Rudens vakaros
ciemos nāk migla
balta un vēsa
kā no pagrabā
dzesēta piena.
Lēnām tā klājas
pār pļavu un lauku,
ceļas augstāk,
līdz vairs neredz
zāli un zemāku koku.
Ietin miklumā
ābolu smaržu,
diļļu un kāpostu
vēl negriezto garšu,
arī dālijas, rozes turpat.
Spraucās aiz apkakles,
piedurkņu galiem,
vijās un spēlējās
ar vaļējiem matiem.
Čukst ausī: rudens ir klāt.
Aizvien īsākai dienai
it kā pieliek
tā punktu,
vien nesteidz palīgā,
lai darbi reiz ruktu.
Bet, varbūt,
apsteidzot tumsu,
migla satin un sargā
jaunu dienu un
baltas saules gaismu.
Mārtiņš Mārcis Leimanis
* * *
Noriet saule vakarāi,
Man pazuda valodiņ’.
Pār kalniņu gaisma nāca,
Mežu galus locīdam’.
Vai tie bija sveši ļaudis,
Kas šeit grib karus vest?
Vai tie bija ļauni ļaudis,
Kas paņēma valodiņ’?
Latviet’s esmu, latviet’s būšu,
Savu zemi neatdoš’.
Ai, Dieviņi, ai, Dieviņi,
Kur ir tavis padomiņš?
Aiz kalniņa siltums tapa,
Vai tā bij’ laba vēsts?
Latvji nāca, Latvji nāca,
Svešos ļaudis dzenādam’.
Aija Ābena
Gadi
Ir gadi, kurus kā grāmatu lasi,
Un gadi, ko tik nemitīgi skaiti.
Un tādi, kas dzīvi maina krasi,
Tie soļo kā tava gaita tik raiti.
Ir gadi, kuri kā gliemeži līduši,
Un gadi, kas uz pieres tev žūst.
Un tādi, kas kā āboli brieduši,
Tie dod spēku, vēnās tie plūst.
Ir gadi, kur tu grimsti un lūsti,
Un gadi, kas piemirsušies sen.
Un tādi, kuros pieredzi gūsti,
Tie gadi tevi uz priekšu dzen.
Valda Lārmane
Uz Gauju
Pa taciņu uz Gauju eju
Upes krastā apsēžos
Jautri ūdens čalo
Sudraba viļņus veļ un veļ
Par Gauju daudz ir dziesmu
Par Gauju dzejas un vārsmas
Par mīlu, par laimi,
Par vītoliem sirmiem
Kas sudrabu ūdenī ber
Lido spāres un taureņi raibi
Pieskaras ūdenim un tālāk trauc
No meldriem izpeld pīle ar pīlēniem
Tālumā sadzirdu gulbi dūdojam
Sēdi un skaties dzīvajā pasakā
Viss apkārt mieru dod
Ja vēlies atpūsties
Pa taciņu uz Gauju ej
Smaidi un skaties
Kā daba prot rotaļā griezties.
Ausma Kurpniece
Ir tādi vakari
Ir tādi vakari, kad dzeju lasīt vēlos
Un citu vārdus kā graudus
Savās domās sijāt.
Ir tādi vakari, kad skumjas ciemos atnāk –
Tad laba dzeja spēj
Tās projām raidīt.
Ir tādi vakari, kad dvēsele kā vālodze izslāpusi
Pēc lietus kliedz.
Ir tādi vakari…
Anita Anitīna
* * *
…Bet es piesiešu tos Laika zirgus pie sava lieveņa!
Man vajag viņus savaldīt
Uz brīdi īsu – uz vienu mūžību,
Uz vienu elpas trīsu.
Man vajag dzirdēt, kā tie dīžājas
Un nepacietīgi grauž lieveni kā slitu,
Man vajag sajust viņu mežonīgo spēku,
Man vajag… Tad tos palaidīšu, lai aizauļo.
Kā gribētos man vienam būt no viņiem…
Bet es tiem nopakaļ vien nolūkošos,
Kā pazūd tālē zirgi un mans laiks.
Marika Svīķe
* * *
Debesis rudeni uzvelk kā mākoņiem rakstītu cimdu.
Septembrim neierasti – tik dzidri zilu…
Tikai ar pilnīgi neiederīgām svītrām
No ātrgaitas lidmašīnām…
Saules vēl pietiek, – acis pat jāpiemiedz,
Un siltuma – gana…
Un tāpēc dvēsele naivi čukst:
Varbūt šī diena vēl ir vasara mana?
Bet pēkšņi sev vien zināmā virzienā,
Debesīs izskan kliedziens
No vienas vienīgas dzērves tam visam pa vidu…
Un kāda šautra – sveloši reaktīva –
Izskrien cauri ik šūnai, ieritot sīkākā kapilārā…
Nu, kāpēc tā ir, ka man sāp vienmēr no jauna,
Kad es šādas vientuļas dzērves kliedzienu dzirdu?
Es pati vairs necenšos atbildēt…
Protams, ja jūs vēlaties, – mēģiniet,
Tikai nepārstādiet man manu sirdi…
Kārlis Šteinbriks
Neaiziet
Mani mīļie, šonakt aiziešu es viens
Mēness gaismas blāvi dzestrais pieskāriens
Acis manās šķīstus pavedienus auž,
Mani mīļie, lūdziet, lai tiek tiem, kam skauž…
Rītam tuvāk tumsas bezdibenis nāk
Un ar sirdi, ne ar žaunām elpot sāk.
Raudas manas, līdakas un milzīgs sams.
Rītam tuvāk slēdžus atver pamests nams.
Nojaust īsto, maldīgais lai projām bēg,
Varbūt tieši man ir vienam jāsadeg –
Sadegt laimē, nelaime kad pilna šķiet.
Nojaust īsto, palikt šeit un neaiziet.
Evija Ūdre
Salauztā dvēselīte
Tur viņa stāv,
Viņas skatiens tik drūms.
Tur cilvēks garām lavās
Un uz viņu nemaz neatskatās.
Viņas vaigi tik sārti
Šķiet, ka raudājusi…
Viņas acis tik stiklotas liekas
Vai asaras lietas?
Tik klusa viņa šķiet
Un vienmēr viena viņa iet…
Kāds gan viņas stāsts?
Vai tas asarās izraudāts?
Tik skumja viņa liekas
Varbūt aiziet pie viņas?
Ak!
Tā viņa – salauztā dvēselīte.
Alda Lucko
Miķelis brauc
Pār dārziem un tīrumiem septembris trauc,
Miķelis, bagāts vīrs, vezumā brauc.
Tam graudi, augļi un dārzeņi līdz,
Badu tad nejutīs, kad ausīs balts rīts.
Vezums ir pilns un Miķelis smaida,
Ciemos pie sevis viņš visus mūs gaida.
Arziediem un augļiem svētku galds klāts,
Par visiem mums mīļi ir padomāts.
Ātri paiet diena un vakars ir klāt,
Drīz Mārtiņš pie sliekšņa mūs sveicinās.
Bet nākošgad Miķelis atkal būs klāt,
Ar jaunu ražu mūs iepriecināt.
Baiba Jaunzema
Rudens noskaņā
Koku lapu deja vējā
Atsauc prātā bērnību.
Mēs kā mazi nebēdņi
Metam lapas otram sejā.
Tu klusi čuksti: – Tevi sargāšu,
No aukstiem vējiem saudzēšu,
Maigos glāstos ietērpšu,
Par Tevi mūžam domāšu…
Vientulība izbālē caurspīdīga
Un pārtop kristāldzidrā stiklā.
Vien aukstas lāses krājas,
Noris pār loga rūtīm miklām.
Košo lapu akvarelis
Prātu jauc, mulsina.
Reizēm arī skubina:
“Esi vērīgs, uzmanies –
Lapu kaudzē noslēpies
Dzestrais, drēgnais ziemelis!”
Tur debesīs pavērsimies
Un pavērosim putnu kāšus.
Parkā nomaļus uz soliņiem
Redzam arī citus mīlas pārīšus.
Mīlu rudens dāsnumu,
Viņa veltes bagātās,
Ko sniedz viens otram
Sirdis kopā vijušās.
Tā reiz šajā dzīvē
Nu ir iekārtots –
Nav vairs bērni
Jāiet meklēt kāpostos.
Tā, lūk, kuplo saime rudeņos –
Dzestros rītos, vakaros.
Kad būs rudens atnācis,
Gājputni prom aizlidos.
