Smiltenes tehnikuma trešo kursu celtniecības un ceļu būves mašīnu mehāniķiem pirmais mācību gada mēnesis paskrējis nemanot. Beidzot sagaidītas nodarbības, par ko daudzi sapņojuši jau kopš pirmā kursa – praktiskās mācības ar ceļu būves traktortehniku…
Saskaņā ar mācību programmu, jauniešu pirmā iepazīšanās ar traktortehniku notiek simulatoru klasē, pēc tam – otrajā kursā tiek iepazīti A kategorijas transportlīdzekļi. Kad iegūtas pamatzināšanas, trešajā kursā sākas mācības ar celtniecības un ceļu būves mašīnām.
Tehnikuma ceļu būves mašīnu bāzes vadītājs Zigurds Purmalis un skolotāji Ivars un Uldis Siliņi priecājas, ka skola ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzfinansējumu varējusi sarūpēt daudzveidīgu materiālo bāzi. “Līdz ar to jaunietis, kas apzinīgi mācījies, beidzot tehnikumu, ir pilnībā gatavs darba tirgum un var droši doties uz ceļu būves uzņēmumu, kur viņu sagaida darbs ar visjaunāko tehniku. Apzināti iegādājāmies dažādu firmu tehniku (“Liebher” buldozers, “HBM” greiders, “Volvo” ekskavators utt.), lai puiši darba vietā, kur, iespējams, vajadzēs strādāt ar citas firmas buldozeru vai ekskavatoru, neapmulst, bet prot ātri pielāgoties jaunajai situācijai,” informē Zigurds Purmalis.
“Agrāk jaunieši, beidzot tehnikumu, ieguva tikai viena veida traktortehnikas tiesības,” atceras Ivars Siliņš. “Sākot mācības, puišus parasti sadalīja grupās. Vieni visu mācību laiku mācījās strādāt ar buldozeru, citi – ar greideri utt. Pēc tam saņēma apmācībai atbilstošas tiesības. Tagad mācību nodarbībās visi rindas kārtībā apgūst pamatzināšanas, kas nepieciešamas, gan, lai strādātu ar buldozeru un greideri, gan ekskavatoru un iekrāvēju.” Skolotājs Ivars Siliņš ar nākamo “ceļinieku” apmācību nodarbojas kopš 1978. gada, kad dibināta Smiltenes 29. arodvidusskola, ko vēlāk apvienoja ar Smiltenes tehnikumu. “Mūsdienu jauniešiem ir daudz lielākas tehnoloģiskās iespējas, taču tas vienlaikus nozīmē arī to, ka viņiem mācību laikā jāpaspēj apgūt daudz vairāk nekā tiem, kas mācījās pirms trīsdesmit gadiem. Lai to izdarītu, nepieciešama gan pašdisciplīna, gan liela atbildības izjūta. Darbs uz ceļu būves mašīnām bieži notiek paaugstināta riska apstākļos, un jaunietim jābūt tam fiziski un psiholoģiski sagatavotam.”
Ivars Siliņš pirmo tehnisko izglītību ieguvis Priekuļu tehnikumā. “Taču – ja savā izaugsmē nevēlies apstāties, jāmācās visu mūžu, jo arī tehnika, taču strauji mainās,” saka skolotājs, kurš paralēli darbam Smiltenes tehnikumā Rīgas Tehniskajā koledžā ieguvis augstāko mehāniķa izglītību, papildinājis zināšanas Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā, kā arī dažādos kursos tepat Latvijā, Vācijā un Somijā. Viesojoties līdzīga profila profesionāli izglītojošās skolās ārzemēs, viņš guvis apstiprinājumu tam, ka mūsu puišiem mācību programma paver iespēju iegūt daudzpusīgakas zināšanas. “Citās valstīs bieži novērojama ļoti šaura specializācija. Jaunieši vienlaikus ar arodu neiegūst vidējo izglītību. Viņu uzskats ir tāds: ja vēlies turpināt mācības augstskolā, ej uz vidusskolu un pēc tam mācies par būvdarbu vadītāju. Taču arī mūsu puiši bieži pēc tehnikuma beigšanas aiziet uz Rīgas Tehnisko koledžu, izmācās par būvdarbu vadītājiem, iegūst augstāko tehnisko izglītību… Tehnikumā gūtās zināšanas viņiem ir labs pamats, mācību un prakses laikā tiek gūta pirmā darba pieredze.”
Kolēģi skolotāju Ivaru sauc par staigājošu enciklopēdiju. Viņš ir arī viens no retajiem skolotājiem, kurš ieguvis instruktora tiesības, lai mācītu jauniešus strādāt ar pilnīgi visām skolas rīcībā esošajām tehnikas vienībām. Skolotājs smejas, ka tehnikums patiesībā esot viņa otrā darba vieta – līdz brīdim, kad atvērta Smiltenes 29. arodvidusskola, viņš četrus gadus saimniecībā “Launkalne” nostrādājis par mehāniķi un vecāko elektroinženieri. Taču Ivara Siliņa pati pirmā darba pieredze gan saistīta ar Smiltenes sovhoztehnikumu, kur viņš, būdams septītās un astotās klases skolnieks, vasaras brīvlaikos piepelnījies. Vīri viņam uzticējuši dažādus vienkāršākos mehāniķa darbiņus, vispirms parādot, kā tie darāmi.
Tehnikumā skolotājam vistuvākās ir praktiskās apmācības stundas. Pirmajos darba gados viņš bijis ražošanas apmācības meistars uz autogreidera. Kādu brīdi strādājis skolā par mehāniķi. Vēlāk mācījis atlēdzniecību, metināšanu un praktiskos remotdarbus. Tagad rudenī un pavasarī Ivara Siliņa laika lielākā daļa paiet, nodarbojoties ar traktortehnikas apmācību, bet ziemā jaunieši viņa vadībā apgūst atslēdzniecību un metināšanu.
“Lielākais gandarījums? – Tas ir tad, ja aizbraucot ciemos uz kādu ceļu būves uzņēmumu, satieku bijušos audzēkņus, kas pēc tehnikuma beigšanas izmācījušies augstskolā un tagad ieņem atbildīgus amatus. Tāpat liels prieks par ikvienu, kurš godprātīgi strādā savā izvēlētajā profesijā un kolēģi saka paldies par to, ka esam viņiem sagatavojuši zinošu mehāniķi.”
Savas daudzpusīgās aroda zināšanas un godprātīgo attieksmi pret darbu skolotājs nodevis tālāk dēlam Uldim Siliņam, ko tehnikuma jaunieši pazīst arī kā kartinga komandas galveno treneri.
Praktisko mācību nodarbību laikā abi vīri vēro, kā tehnikuma jaunieši gūst pirmo pieredzi darbā ar skolas greideri, mācoties ceļa šķērsprofila veidošanu. Turpat netālu citi trešo kursu audzēkņi ar buldozeru līdzina būvbedres virsmu, kamēr pārējie apgūst “Volvo” ekskavatora vadības sviras. Mazliet tālāk enerģiski braukā mini iekrāvējs, uz kura nākamie “ceļinieki” mācās, kā paņemt un izbērt šķembas. Kad tas būs apgūts, tiks dots nākamais uzdevums – izbērtās šķembas pašiem izlīdzināt. Ikdienā šīs prasmes visbiežāk tiek izmantotas ceļu bruģēšanā.
Strādājot ar lielo, universālo iekrāvēju, speciāli izvēlēta slīpa darba virsma. Līdz ar to traktors nepārtraukti šūpojas un audzēknis jau pirmajās mācību stundās iemācās strādāt reālos darba apstākļos un ievērot visus drošības noteikumus.
“Lielākais pārbaudījums pirmajās mācību nodarbībās jauniešiem ir apgūt tehnikas dažādās vadības sviras,” saka skolotājs Uldis Siliņš. “Tās ievērojami atšķiras pat lielajam un mazajam iekrāvējam. Tāpat jāiemācās pareizi noregulēt tehniku darba un braukšanas režīmā. Tiklīdz vienu no vajadzīgajām darbībām izlaid, traktors nekust ne no vietas. Sākumā nav viegli, bet pēc tam audzēkņi priecīgi, ka darba vietā spēj ātri pārorientēties no vienas tehnikas uz citu. Kad jaunieši būs apguvuši ekskavatora vadības sviras, liksim viņiem trenēties grāvja rakšanā, pēc tam – vajadzēs nolīdzināt tā malas. Viss šeit, poligonā, ir tehnikuma audzēkņu pašu rakts un būvēts.”
Skolotāji ķer mirkli un steidz izmantot praktiskajām apmācībām katru silto un jauko rudens dienu, jo nākamgad šiem puišiem jau priekšā lielā profesionālās kvalifikācijas prakse.
“Praktiskās traktortehnikas apmācības ir manas mīļākās stundas,” atzīst 3.a transporta kursa audzēknis Niklāvs Ādams Pētersons. “Ļoti patīk strādāt gan ar buldozeru, gan iekrāvēju un greideri. Esmu pateicīgs tehnikumam, kas mums dod iespēju mācīties ar modernu tehniku. Līdz ar to, sākot strādāt, būsim jau ar zināmu pieredzi.” Profesionālās kvalifikācijas praksē Niklāvs Ādams, visticamāk, dosies uz SIA “Limbažu ceļi”, kur jau mēnesi nostrādājis pagājušajā mācību gadā. “Iespējams, izmantošu arī “Erasmus+” piedāvāto iespēju papildināt profesionālās zināšanas Spānijā.
Niklāva Ādama kursabiedram Renāram Pelšam šī nav pirmā pieredze darbā ar jaunāko tehniku. Tā kā viņa vecākiem pieder zemnieku saimniecība, tad puiša ikdiena ir darbs ar lauksaimniecības tehniku, kas, viņaprāt, daudz neatšķiras no tās, kuru izmanto ceļu būvēšanā. “Skrūvēt traktorus iemācījos ātrāk nekā staigāt,” smejas jaunietis, kurš joprojām katru reizi no sirds izbauda brīdi, kad pēc ilgas un pamatīgas ķimerēšanās spēkrats atkal rūc. Profesionālās kvalifikācijas praksē Renārs vēlas doties uz kādu ceļu būves uzņēmumu. “Aizvadītajā gadā prakses laiku nostrādāju vecāku saimniecībā, tagad gribas iegūt mazliet citādāku pieredzi.”
Nākamajam celtniecības un ceļu būves mašīnu mehāniķim Laurim Lausam visvairāk patīk strādāt ar frontālo iekrāvēju un greideri. “Super tehnika! Tā kā līdz šim man nav bijusi iespēja ar tādu strādāt, tad ļoti novērtēju tehnikuma piedāvātās iespējas. Beidzot skolu iegūšu ne tikai B, bet arī C, E un G kategoriju celtniecības un ceļu būves mašīnu vadīšanas apliecību. Tā, taču, ir tāda vērtība! Līdz ar to – darbs vienmēr garantēts. Protams, jo sarežģītāka tehnika, jo vairāk jāseko līdzi tam, ko dari. Bet – ja tā lieta interesē, tad nav nemaz tik grūti.” Lauris pagājušajā mācību gadā bijis mēnesi ilgā praksē SIA “8 CBR” un cer, ka turpat varēs doties arī lielajā profesionālās kvalifikācijas praksē. “Ļoti patika gan man uzticētie pienākumi, gan uzņēmuma draudzīgais un pretimnākošais kolektīvs.”
Neviens no uzrunātajiem puišiem pagaidām vēl nevar pateikt, ko darīs pēc tehnikuma beigšanas. “Tagad galvenais – iemācīties darboties ar jauno traktortehniku. Kad būs vajadzīgās zināšanas, atradīsies arī darbs,” saka Lauris un Niklāvs Ādams. Pārējie domā tāpat un ar pateicību uzlūko skolotājus, kuri vienmēr gatavi palīdzēt un atbalstīt.
