Šodien Ērģemes kapos svin kapusvētkus. Nebaidos lietot vārdu – svin, jo latvieši izsenis šos svētkus uztvēruši kā vienu no dzimtu un ģimeņu kopā sanākšanas svarīgākajām reizēm. Jau vairākus gadus šajos kapos pārvaldnieces pienākumus veic Vija Kuzmina. Uzrakstīt par viņu ierosināja paši ērģemieši, kuri darbīgajai pārvaldniecei veltīja tikai atzinīgus un pateicīgus vārdus.Godīgi un kārtīgiV. Kuzmina šajā amatā nostrādājusi četrus gadus. Sieviete uzskata, ka viņai laimējies, jo, kā jau ienācēja, nezinājusi gandrīz nevienu Ērģemes puses cilvēku, bet viņas čaklumu un darba tikumu vietējie ātri vien pamanījuši un novērtējuši. Pirms astoņiem gadiem V. Kuzminas ģimene piepildījusi sen loloto sapni un Ērģemē iegādājusies krūmos ieaugušu Līvānu tipa privātmāju. Pēc gada kaimiņi apkārtni vairs nav pazinuši, – tik ļoti tā bijusi sakopta un acij pievilcīga.“Tā es to māju urbināju un no krūmiem izurbināju. Tam nav tērēta neviena kapeika, vien grābeklītis un pašu rokas,” stāsta Vija. Iesniedzot pieteikumu uz pārvaldnieces amatu, toreizējā Ērģemes pagasta padomē deputāti sprieduši – ja jau viņa varējusi ieaugušo māju sakopt, tad arī kapos ieviesīs kārtību. Tā Vija tikusi pie darba. Sākums nav bijis viegls, jo Vija no iepriekšējā pārvaldnieka neesot saņēmusi nevienu padomu, pašai vien bijis jākārpās. Ar padomiem palīdzējuši vietējie, kuriem kapos apglabāti piederīgie. Par to Vija ir bezgala pateicīga. Diemžēl veselības problēmu dēļ septembrī viņa vairs nestrādās, jo atklāj, ka arvien biežāk sāp kājas, acis ir “ kā kurmim”, savu liek manīt arī no mammas iedzimtā kaite. Vija aiziet mierīgu sirdi, jo savu darbu centusies paveikt godīgi un kārtīgi. To nevar nepamanīt, jo, tuvojoties kapu svētkiem, celiņi ir nogrābti, zāle nopļauta, vārdu sakot, ik uz soļa redzama īsta saimnieka roka. Vija atzīst, ka naudas trūkuma dēļ zāli pļauj tikai vienu reizi sezonā, bet, ja labi pacenšoties, to pat var nepamanīt. Kapi ir vairāk nekā piecus hektārus lieli, un darāmā pietiek. Ērģemes kapi var lepoties ar savu senatnīgumu, jo pirmie apbedījumi šeit veikti jau 17. gadsimtā. Savukārt no akmeņiem sakrautā sēta un kapliča būvēta 19. gadsimta trīsdesmitajos gados. Viju īpaši priecē senie apbedījumi ar milzīgajiem krustiem, iespaidīgajām metāla ķēdēm, kas norobežo kapa vietu no pārējās teritorijas, un stabiem, kuri rotāti ar metāla kalumiem. Viņa zina stāstīt, ka Latvijas kapos sastopami tikai pieci šādu veidu kalumi. Ērģemē tie esot visi atrodami.Ērģemē, līdzīgi kā Valkas Cimzes kapos, nav veidots apbedījumu plāns. Vija uzskata, ka tam beidzot vajadzētu ķerties klāt, jo vairākkārt nācies sastapties ar piederīgo, īpaši no ārzemēm, neizpratni, kāpēc pārvaldniece nevar parādīt konkrēto apbedījumu. Vija izpētījusi, ka pagājušajā gadsimtā ierakstus Baznīcas grāmatā veicis kāds vietējais mācītājs. Nebaidās no mirušajiem Atklāti sakot, līdz šim vēl nebija satikusi cilvēku, kurš ar tādu mieru, vieglumu un mīļumu stāstītu par kapiem. Vija atzīstas, ka nekad nav baidījusies no mirušajiem, jo “ja dzīvē nevienam apzināti nav darīts pāri, kapos nespokojas un neviens aiz kājas neķer”. Ikdienā Vijai nākas saskarties ar aizgājējiem, bet viņa cenšas neskatīties uz nelaiķi, vien izdarīt to, ko prasa tuvinieki un darba pienākumi. Pārvaldniece ir pateicīga liktenim, ka šo gadu laikā nav nācies piedzīvot neviena bērna apbedīšanu. Jauni cilvēki gan bijuši. Jautājot, vai saistībā ar kapiem Vija piedzīvojusi kādu amizantu gadījumu, pārvaldniece atklāj, ka vienu reizi, ierādot kapa vietu, nobijusies, kad kāds vīrs pateicis, ka “kaut kur tas sievišķis jau ir jāapglabā”. Vija atzīstas, ka viņas iztēlē jau dzimis notikums ar kriminālu piesitienu, bet beigās izrādījās, ka vīram bijis jāorganizē bēres bijušai sievai. Ja kāds uzskata, ka čūskas un baravikas kapos esot kaut kas nebijis un jocīgs, tad Ērģemē tā esot ierasta lieta. Vija pamanījusi, ka baravikām jau ir otrais augšanas vilnis – sēnes acis vien priecējot, bet pēc sapūšanas gan nelabi ožot. Kas attiecas uz čūskām, Vija noskurinās: “Ja uz ceļa redz tādu paprāvu “striķi”, tad ir vienalga, vai tas ir zalktis vai kāds cits rāpulis.” Šī iemesla dēļ viņai kājās vienmēr ir kārtīgi apavi, nevis iešļūcenes. Reizēm Vijai nākas saskarties ar atšķirīgām apbedīšanas tradīcijām, jo kapos dus ne vien vidzemnieki, bet arī kurzemnieki, igauņi, kā arī pareizticīgie. Vija atceras, ka kādās kurzemnieku bērēs nobijusies, jo, sākoties bēru gājienam, kāda sieviete pēkšņi metusies atpakaļ kapličā un ar skaļu blīkšķi apgāzusi visus postamentus, kur bija salikti vainagi. Sarunas gaitā spriežam, ka, iespējams, tā ir līdzīga tradīcija kā Latgalē, kur bēru procesijas laikā izjauc vietu, no kuras izvada aizgājēju, lai tas līdzi nepaņem kādu citu no savas ģimenes. Vija brīnījusies arī bērēs, kurās aizgājēju izvadīja pēc pareizticīgās baznīcas tradīcijām, bet aizberot bedri, pēkšņi pazuduši gandrīz visi vīrieši. Izrādās, kamēr aizber kapu, aizgājuši uzsmēķēt. Acīmredzot krievu tautības cilvēkiem tas šķiet itin pieņemami un saprotami. Vija varot atšķirt, kur apbedīti igauņi, jo kaimiņtautai ir atšķirīga gaume attiecībā uz vainagiem un ziediem. Igauņi mēdzot dzīvos ziedos likt kopā ar mākslīgajiem. Vijai nekas neesot pret mākslīgajiem ziediem, mūsdienās tos bieži vien nevar atšķirt no īstajiem. Tas reizēm esot pat labāk, nekā uz kapa stāv novītuši un sapuvuši ziedi. Kādreiz Vija mēdzot pie sevis pukoties, ja uz kapiem atnāk jauni cilvēki ar salīdzinoši dārgiem ziediem, tos iespauž vāzē, bet rokās nepaņem grābekli, lai sakoptu kapa vietu. Tomēr šādi gadījumi esot retums, vairāk ir labo piemēru. Pārvaldniece priecājas par jaunām idejām, kuras arvien vairāk parādoties kapa vietu iekopšanā, piemēram, vairs neveido kopiņas, bet visu laukumu izveido kā vienotu zālāju, uz kapa kopas nestāda dekoratīvos zaļos augus, bet to nober ar maziem, krāsainiem akmentiņiem, kapu vietas norobežo ar pievilcīgiem košumkrūmiem un skujeņiem. Viss atkarīgs no gaumes izjūtas un naudas daudzuma. Vija stāsta, ka kapos ir apglabātas daudzas dzimtas. Viņa arī šolaiku aizgājēju tuviniekiem iesaka, lai veido ģimenes kapus. Tas ļaujot jaunai paaudzei apjaust un iemācīties piederību savai dzimtai un dzimtajai vietai, jo pārāk daudz mūsdienās esot gadījumu, kad cilvēkiem zūd saikne ar savējiem.
