Rūdis ir kaķis, kas staigā, kur viņam tīk, vai, precīzāk, saimnieki Rūdi pat neuzskata un neizturas pret viņu kā pret kaķi. Staigā Rūdis turpat, kur citi viņa ģimenes locekļi. Kā visi normāli cilvēki – uz darbu, veikalu, dārzu, ciemos. Jā, un, visticamāk, visur, kur Rūdis parādās, pret viņu arī attiecas kā pret normālu cilvēku, nu tādu, kas tikai ārēji izskatās pēc kaķa.
Kad uzrunāju Daigu Putniņu, ka vēlos uzrakstīt par viņas Rūdi, pirmā reakcija bija, ak dies, ja es izstāstīšu, kā mēs pret viņu izturamies, cilvēki teiks, ka mums viss nav mājās. Vienojāmies, ka jau sākumā brīdināsim, ka šo rakstu droši var nelasīt tie, kuri neizprot mīlestību pret dzīvniekiem, kuriem nepatīk kaķi, vai tie, kuri uzskata, ka dzīvniekiem ir viņu vieta un tiem “jāstāv pie ratiem”.
Rūda dzīve nav bijusi tikai bezgala laimīga un vistas filejiņām izdaiļota. Rūdis ir daudz pārcietis, iespējams, tas viņu ir norūdījis un padarījis par vienu no retajiem savas sugas ciltsbrāļiem, kas labi iekļaujas cilvēku vidē, prot tajā orientēties un saprot cilvēku valodu un likumus.
“Es nezinu, kurš no mums ir vairāk ieguvis – Rūdis vai mēs, ka satikāmies. Jāsaka, ka mēs pēc tam, kad zaudējām savu kaķīti un sunīti, bijām stingri nolēmuši – vairs nekādu kaķu, nekādu suņu. Nemūžam. Pārdzīvot mīluļa aiziešanu ir ļoti grūti. Sāp taču! Bet tā domājām mēs. Rūdis domāja citādi un pieņēma lēmumu dzīvot kopā ar mums, ne mēs,” sarunu sāk Daiga.
Rūdis pats izvēlas mājas,
kur dzīvot
Viņa stāsta, ka Rūdis ir Rīgas puisis un uz Valku viņu atveda saimniece Līga. Sievietes mamma dzīvoja tai pat mājā Tirgus ielā, kur Daiga ar vīru.
Sākumā Līga Rūdi pagalmā veda sarkanā siksniņā un jau tad Daiga burtiski “dzirdēja” Rūda domas – attieksme, nelaimīgais skatiens runāja skaidrāk par vārdiem. “Laidiet taču mani vaļā!” Pakāpeniski Rūdis pierada pie dzīves “laukos” un kļuva par Tirgus ielas 14. nama kaķi. Viņu iemīļoja praktiski visi, jo Rūdis ātri atrada ceļu uz cilvēku sirdi. Diemžēl notika traģēdija, un Līga aizgāja no šīs dzīves. Viņas mammīte Lūcija nonāca slimnīcā un arī pēc laika nomira. Protams, ka draudzīgie kaimiņi Rūdi nepameta un kaķīti pie sevis ielaida kaimiņiene Ilga. Kad nu Rūdis bija kļuvis par apaļu bāreni, Daiga ar Ilgu sprieda, ka par abām taču vienu kaķi izaudzinās. Bet attālie radi nolēma, ka viņiem jāņem kaķītis pie sevis uz laukiem, kā tad pametīs, ja radinieces mirušas.
“Rūdi ielika kastē un aizveda, mums bija kaut kā skumīgi, jo pierasts. Ir pirmdienas rīts pusseši un es dzirdu – pie durvīm ņaud. Domāju, rādās, bet atslēdzu durvis un tur stāv sabijies, novārdzis un ļoti nelaimīgs mūsu kāpņutelpas mīlulis. Kā viņš ēda! Rūdis bija no Lugažiem ar kājām atnācis mājās,” stāsta Daiga. Tas, ka Rūdis nedzīvos jaunajās mājās, radiem bijis skaidrs uzreiz pēc tam, kā kaķis izlaists no būra. Un tā arī notika, Rūdis devās ar kājām atpakaļ uz mājām, ko pats bija atzinis par savām.
Pirms vēl Rūdis izdomāja, ka dzīvos Daigas un Ilmāra mājās, viņš paspējis atstāt pēcnācējus apkārtnes izredzētajām kaķenēm. Mēnešus trīs viņš vairāk dzīvojis kopā ar savu izredzēto Puškina ielā, mājās ierodoties vien paēst, līdz vienu dienu ieradies kopā ar savu bērnu – mazu Rūdīti. “Kaimiņiene sauc, nāc paskaties, ko Rūdis atvedis. Jā, tiešām – maza Rūda kopija. Es viņam teicu – nu, Rūdi, veči šitā nedara, parasti bērni dzīvo ar mammu. Man šķiet viņš saprata, jo kaķēns pēc dažām stundām jau bija pazudis. Mēs domājam, ka aizveda atpakaļ uz Puškina ielu. Vispār mēs tolaik daudz visādus stāstus par Rūda varoņdarbiem dzirdējām, viņam bija daudz draudzeņu un daudz cīņu ar sāncenšiem, līdz pieņēmām lēmumu, ka kaķu priekiem jādara gals,” stāsta Daiga.
Visticamāk, tieši šīs izmaiņas paātrināja Rūda lēmumu izvēlēties savas mājas. Tā teikt, nav vairs ko skraidīt apkārt. Un, kaut par Rūdi vienlīdz labi gādāja vairāki Tirgus ielas 14. nama iemītnieki, Rūdis iekārtojās uz dzīvi pie Putniņiem. Iekārtojās uz palikšanu ne tikai viņu mājās, bet arī sirdīs. Pie kaimiņienes Ilgas viņš tagad iet ciemos. Daiga smej, ka mājas iedzīvotāji strādā par šveicariem, jo visi rēķinās, ka Rūdis ir jāielaiž vai jāizlaiž. Kaimiņu mīlestība pret Rūdi ir tieši tikpat apbrīnojama, cik pats Rūdis. Reiz vasarā kaimiņonkulis, kuram ar staigāšanu nemaz tik viegli neiet, bija noskrējis lejā, lai glābtu Rūdi, jo no sava dzīvokļa viņam izskatījies, ka kaķītim kāda vaina. Izrādās, viņš bija vien izlaidies dīvainā pozā saulē pazvilnēt.
Kaķis, kurš iet uz veikalu
un darbu
Jāteic, ka mīlestība, ko Daiga un Ilmārs izjūt pret Rūdi, ir beznosacījuma un nesavtīga bez gala. Daiga smej, ka ne tikai labākie kumosiņi tiek Rūdītim, bet tiek gādāts tieši tas, ko viņš kāro. Vēlies vistu akniņas, te būs, vēlies gaišās nierītes, te būs. Vēlies vistu filejiņu, lūdzu! Valkā esot ne mazums cilvēku, kas redz, kā Putniņu ģimene iet uz pilsētu iepirkties, protams, kopā ar viņiem arī Rūdis. Ja Rūdis izdomājis iet līdzi uz veikalu, Ilmārs paliek ar Rūdi uz ielas, bet Daiga iet veikalā pēc pārtikas. Nereti, kad visi iet pa ielu, cilvēki sakot, jums kaķītis seko. Jā, mēs zinām, mēs uz veikalu ejam! Rūdis nāk Daigai līdzi arī uz darbu. Kaimiņi vasarā esot pārsmējušies. Tiklīdz Daiga aiz stūra, Rūdis skrien līdzi. Viņa var nest kaķi atpakaļ, strīdēties, nekas nelīdz – ja Rūdis ir nolēmis iet uz darbu, viņš tāpat atnāks, nogaida, līdz Daiga paiet labu gabalu un tad ļekato pakaļ. Jāteic, ka Daiga strādā Valkas centrā, Apdrošināšanas valsts aģentūrā, un kaķis, ko garāmgājēji nereti redz uz palodzes, ir Rūdis. Daiga stāsta, ka Rūdis atbruņo pašu dusmīgāko un saskumušāko apmeklētāju. Ir pat tādi gadījumi, ka cilvēks atnāk, ierauga Rūdi, sāk par to jūsmot, rāda sava kaķa bildes un aizmirst, kāpēc uz iestādi nācis. Bieži cilvēki lūdz atļauju Rūdi nobildēt.
Daiga stāsta, ka kopā ar Rūdi dodas arī uz dārzu, ciemos pie Ilmāra vecākiem, uz garāžu. Bailes, ka kaķītis varētu noklīst vai apmaldīties, viņiem nav. Rūdis ir gudrs, turklāt Daiga un Ilmārs skaidri zina, Rūdis visu saprot, viņš dzird, ko viņam stāsta, un visu liek aiz auss. Daiga atklāj, ka varbūt kāds viņus tagad nosodīs, bet Rūdis nāk viņiem līdzi arī uz kapiņiem. Rūdi atturēt iet kopā ar savu ģimeni var tikai, fiziski ieslēdzot mājās, bet parasti dzīvē ir tā, ka, pamanot, ka Rūdis seko, neviens nav gatavs ņemt padusē kaķi un stiept to atpakaļ uz mājām. Nav jau arī nekāda pūciņa, bet visai brangs augumā. Daiga gan uzskata, ka Rūdis nekādu kaitējumu nedara, viņš uzvedas labāk par dažu labu cilvēku.
Rūdis visu saprot un uzticas
“Rūdītim mums ir diezgan smaga kaite. Kaut kad drīz pēc tam, kā Rūdis sāka dzīvot pie Putniņiem, Daiga pamanīja, ka viņš ēdot ņurkst. Izskatījās, ka viņam grūti ēst. Rūdis, protams, aizvests pie ārsta. Sākotnējā diagnoze paģērēja visai drastisku ārstēšanas veidu – izraut zobus. Nolēmām, pirms vest Rūdi pie kaķu zobārsta uz Rīgu, pakonsultēties Smiltenē, vietā, kur māca jaunos vetārstus. Daktere Pelše noņēma asinsanalīzes, kādus astoņus stobriņus. Vedu tos uz cilvēku laboratoriju, jo dakterei bija aizdomas par kādu konkrētu kaiti. Labā ziņa, zobus nevajadzēja izraut, bet sliktā – Rūdim apstiprinājās kaķu imūndeficīts. Visi vetārsti, kur bijām, apgalvo, ka tāda kaite parasti ir sugas kaķiem. Kāda Rūdim suga? Kaķu suga un viss, taču ģenētiski acīmredzot rados ir kādas smalkas sugas sencis, no kā slimība mantota. Tā nu mēs ārstējamies. Kļūst labāk, Rūdis ēd. Protams, Rūdim ļoti nepatīk zāļu lietošanas procedūra, viņš labi zina, kad būs jādzer zāles. Vakarā viņš ātri paēd un skrien pie durvīm, lai laižam ārā, jo zina – tūliņ būs dienas nepatīkamākā procedūra. Kad zāles iedotas, Rūdis iekārtojas uz dīvāna, jo kāpēc iet ārā, ja vairāk eksekūciju nebūs.”
Putniņi Rūdi, pat vedot pie daktera, būrī nekad nespundē. Pirmajā reizē, kad viņš vests uz Smilteni, Rūdis bijis panikā, taču godpilni pārcietis pārbaudes un, kad visi iekāpuši mašīnā un Ilmārs pateicis – viss, Rūdi, braucam mājās, kaķis pārstājis bļaut. Viņi patiešām pārliecinājušies, ka Rūdis viņus saprot, uzticas. Daiga ir ļoti daudz interesējusies, lasījusi par kaķiem, viņu spējām un ir pilnīgi pārliecināta, ka Rūdis ir spilgts piemērs tam, ka kaķi pār cilvēkiem valda telepātiski. Citādi ir grūti izskaidrot, kā viens kaķis, kas nerunā, spēj ieskaidrot cilvēkam, ko vēlas, un panākt, ka viss notiek pēc viņa prāta. Daiga atzīst, ka nekad nevajag apsmiet citus, viņa esot smējusies par kolēģi, kura pārlieku izdabājusi savam mīlulim. Tagad par viņu var smieties trīskārt vairāk, jo viņas mīlestība pret Rūdi ir neizmērojama. Kaķi ir pierādījums tam, ka iespējams kādu mīlēt bez aprēķina, pašlabuma meklēšanas. Mīlēt vienkārši tāpēc, ka sirds ir pilna mīlestības.
***
Autobusā sēž glīta meitene un maigi glāsta uz ceļiem gulošu kaķēnu. Iepretim sēdošs jauneklis nolemj dot mājienu:
– Ak, cik ļoti es tagad vēlētos būt šā kaķēna vietā.
Meitene:
– Diez vai – vedu pie veterinārārsta kastrēt.
***
Kaķis atnāk pie bļodiņas:
– Fū, griķi!
Nākamajā dienā:
– Fū, atkal griķi!
Vēl vienu dienu vēlāk:
– O! Griķīši!
***
Sarunājas divi kaķi. Viens resns, pūkains mājas kaķis, otrs – tievs bomzis.
Resnais saka: “Zini, uz tevi paskatoties, var padomāt, ka mūsu valstī ir bads!”
Uz ko tievais atbild: “Bet uz tevi paskatoties, var padomāt, ka valstī ir bads tevis dēļ!”
***
Trīs kaķi strīdas, kurš no viņiem ir tas visslinkākais.
Pirmais saka: “Vakar no galda nokrita desa. Man bija slinkums piecelties un to apēst.”
Otrais: “Man saimniece pie deguna nolika pienu. Man bija slinkums pacelt galvu un to izdzert.”
Trešais: “Vakar bļāvienus dzirdējāt? Es ar savu ķepu netīšām uzkāpu sev uz pautiem un man bija slinkums to noņemt.”
***
– Es šodien nopirku kaķi.
– Kāpēc?
– Sieva baidās no pelēm.
– No kurienes tev peles?
– Vakar pats atnesu.
– Kāpēc?!
– Jau sen gribēju kaķi…
***
Sieviete nes kaķi pārnēsājamā mājiņā. Kaimiņiene viņai saka:
– Mēs gan nevaram savu tajā iedabūt.
– Mēs viņu pirmo reizi tādā ielikām, lai vestu pie kaķenes. Tāpēc tagad viņš visu laiku tajā sēž.
Vīrietis vēlu atgriežas no copes. Sieva atver durvis.
Vīrs (čukstus) – Vai kaķis mājās?
– Nāc iekšā, nebaidies es viņam šprotes nopirku.
***
Milzīgs kaķis guļ gultā kopā ar precētu pāri un aizņem lielāko daļu gultas.
– Mīļais, mūsu kaķis ir izaudzis. Varbūt nopērkam viņam atsevišķu dīvānu?
– Ko vēl ne! Un vispār, lai viņš guļ uz paklāja pie gultas.
– Nē, viņam tur būs auksti!
– Kā tad. Vispirms nopirksim viņam atsevišķu dīvānu, pēc tam atdosim vienu istabu, tad viņš atvedīs uz turieni kaķeni un viņiem piedzims kaķēni. Un tad mēs abi gulēsim uz paklāja pie gultas.
uzziņai
• Kaķiem nav sviedru dziedzeru.
• Kaķis spēj uzlēkt septiņas reizes augstāk par savu augumu.
• Kaķa pakaļķepām katrai ir četri, bet priekšķepām – pieci pirksti. Piektais ir novietots līdzīgi kā cilvēkam īkšķis. Tas ir vajadzīgs, lai rāptos kokos un satvertu laupījumu.
• Kaķi spēj izdot vairāk nekā simts dažādas skaņas, kamēr suņi – vien aptuveni desmit.
• Pieaudzis kaķis skrien ar ātrumu aptuveni
20 km/h, taču spēj mērot īsu distanci pat ar ātrumu 49 km/h.
• Kaķa mēle ir raupja, jo to klāj īpašas āķveida kārpiņas, kas kalpo gan barības un ūdens uzņemšanai, gan kā lieliska suka kažociņa sakopšanai. Mincis dzer citādi nekā suns, kurš mēles galu izliec līdzīgu karotei. Kaķim palīdz gļotādas izcilnīši, kas aiztur ūdeni uz mēles.
• Rieviņas uz katra kaķa degungala savijušās rakstā, kas ir tikpat unikāls kā cilvēka pirksta nospiedums.
• Kaķa ķermenis ir ļoti elastīgs. Dzīvnieka skeletu veido vairāk nekā 230 kaulu (cilvēkam – aptuveni 206). Gūžas un pleci ir pievienoti mugurkaulam ar spēcīgiem, taču elastīgiem muskuļiem, tādēļ kaķis spēj izlīst caur ļoti mazām un šaurām spraugām.
• Vidēji kaķi pavada 2/3 diennakts guļot. Tas nozīmē, ka deviņus gadus vecs mincis nomodā ir pavadījis vien trīs gadus.
• Kaķis glaužas gar cilvēku ne tikai, lai izrādītu savu pieķeršanos, bet arī, lai iezīmētu kā sev piederošu “teritoriju”. Kaķim ir īpaši smaržas dziedzeri uz sejas, ķepām un astes rajonā.
• Kaķenei parasti piedzimst 1–9 kaķēni. Lielākajā līdz šim zināmajā metienā bija 19 mazi mincīši, no kuriem gan izdzīvoja tikai 15.
• Pašlaik lielākais savvaļas kaķis ir Sibīrijas tīģeris. Tā garums var pārsniegt 3,6 metrus un svars var sasniegt pat 317 kilogramus.
• Kamēr Eiropā melnu kaķi uzskata par nelaimes priekšvēstnesi, Lielbritānijā un Austrālijā, ieraugot melnu kaķi, priecājas, jo tas esot uz laimi.
• Par pasaulē garāko kaķi ir atzīts meinkūns (Menas jenotveidīgais kaķis) Stīvijs, kurš dzīvoja Rīno, Nevadas štatā, Amerikā, taču 2013. gadā devās citos peļu medību laukos. Kaķis varēja lepoties ar 123 centimetrus garu augumu, mērot no purna līdz astes galiņam.
• Pasaulē mazākais kaķis pieaugušā vecumā bija 19 centimetrus garš, 7 centimetrus augsts un svēra nieka 681 gramu. Ginesa rekorda ieguvējs bija Himalaju persiešu šķirnes kaķis Tinkers Tojs, kurš dzīvoja Ilinoisas štatā Amerikā. Diemžēl miniatūrais pūkainis vairs nav šaisaulē.
• Ginesa rekords ilgdzīvošanas ziņā pieder kaķim vārdā Pufs, kurš priecēja saimnieku ar savu klātbūtni 38 gadus un 3 dienas (1967. gada
3. augusts – 2005. gada 6. augusts).
