«Bērnībā man bija izteikti tievas kājas. Kā zirneklītim. Atceros, kā gāju pa ielu, – pēda izaugusi līdz 37. izmēram, kāja tieva, un vēl tā kurpe. Aiz manis nāca kāds svešs un man nesvarīgs vīrietis. «Skat, kādas viņai tievas kājas!» viņš iesaucās, iedragājot manu trauslo pašapziņu. Vēlākos gados, strādājot ar šo teikumu, savas tievās kājas gan sāku uztvert kā priekšrocību. Attīstīju spēju ātri skriet garās distances. Universitātes laikā vieglatlētikas treneri ap mani vien «spietoja». Visiem gargabalniekiem taču ir tievas kājas,» smej Ināra, atsaucot atmiņā vairāku gadu desmitus senus notikumus. Speciālisti lēš, ka tādi vai citādi kompleksi ir ikviena atmiņu lādītē vai uz ikdienas rakstāmgalda. Jautājums – ko ar tiem iesāk?
«Komplekso» arī dzimtas un nācijas«Pastāv dažādas definīcijas, kas raksturo kompleksa jēdzienu. Piemēram, psihiatrijas klasiķis Karls Gustavs Jungs sacījis, ka komplekss ir emocionāli uzlādēts tēlu un ideju kopums, kas formējas ap personīgu pārdzīvojumu. Tā ir cita personība cilvēkā. Vēlmes, kuras mums šķiet salīdzinoši nepareizas un tiek nosodītas sabiedrībā, iespiežas mūsu zemapziņā un formē it kā citu, mūsu Es ēnas, pusi. Vēl viņš minējis, ka cilvēks nevar būt bez kompleksiem. Tikai pastāv atšķirīgas to apzināšanās pakāpes. Tas rada zināmu atvieglojumu. Ja kāds teic, ka viņam nav nekādu kompleksu, tas ir kā teicienā par utīm – ja saki, ka nav, ir vismaz divas,» salīdzina psiholoģe Ilze Āna, piebilstot, ka šo emocionālo stāvokli, kas parasti nes līdzi bailes, satraukumu un kaunu, var uztvert gan kā daļu no savas individualitātes, gan kā traucējumu. Turklāt, apcerot mūžīgo jautājumu, vai tikai ar mums viss ir kārtībā un cik tālu esam no ideāla, «kompleksot» par dažādām lietām var veselas ģimenes, dzimtas un nācijas. Piemēram, latvieši par Jāņiem. «Pirms svētkiem galvenais jautājums ir – kur līgosi? Pēc svētkiem – kā gāja? Ir radīts kāds milzīgs kodols. Neteiksi taču, ka nosēdēji pie televizora, jo nebija garastāvokļa un piemērotas kompānijas, un vispār – brīžam tik ļoti gribas pretoties lietām, ko dara visi. Vienā brīdī tāpat parādās nemiers, vai tikai ar mani viss ir kārtībā. Turklāt ir dažādi Jāņu svinēšanas veidi. Kurš pareizais?» iekšējo sadursmi min I. Āna. Galvenokārt to izraisa apstāklis, ka – lai izdzīvotu, jāiederas! Tas savukārt dzen līdzināties dažādiem standartiem un ideāliem, un ilgi vairs nav jāgaida, lai par sevi liktu manīt attiecīgi kompleksi.
Tu esi ļoti skaista!Arī individuālie kompleksi, kas izraisa bailes, satraukumu un kaunu, mēdz būt ļoti dažādi. Tie var izpausties saistībā ar vecumu, dzimumu un noteiktām rakstura iezīmēm. Vairāk manāmi, ko bieži dzirdam arī savstarpējā leksikā, ir tā saucamie mazvērtības un pārākuma kompleksi. Tomēr redzamākie ir kompleksi, kas skar fizisko ķermeni un izskatu. Īpaši spilgti tie izpaužas pusaudžu vecumā, un visvairāk no šiem kompleksiem cieš meitenes, kas bieži mēdz no mušas uzpūst ziloni. «Meitene sāk augt un salīdzināt sevi ar citām vienaudzēm, elkiem vai simboliem. Turklāt sabiedrībā pastāv dažādi standarti, piemēram, tā pati 90 – 60 – 90 gurnu, vidukļa un krūšu apkārtmēra proporcija. Te nederēs mammas «iedrošinājums» – paskaties, man arī ir līkas vai ducīgas kājas, bet visu mūžu esmu laimīgi nodzīvojusi! Māte tomēr ir cits cilvēks. Šādi viņa drīzāk var nodot vai pastiprināt attiecīgo kompleksu,» norāda I. Āna. Tā vietā viņa mudina vecākus un citus tuvos cilvēkus mudināt pusaudzi pieņemt savu ķermeni un mīlēt tādu, kāds tas ir. Vest, īpaši meitenes, pie spoguļa un teikt – tu esi ļoti skaista! Palīdzēt saprast, ka trūkums var būt arī priekšrocība. Galvenais ir panākt, ka kompleksi nesāk dominēt. Citādi tie var izraisīt psiholoģiskus traucējumus, brīdina speciāliste.
Pārvērst defektu efektāPsiholoģe min, ka pastāv dažādas tehnikas, kā atbrīvoties no kompleksiem. Īpaši, kad tie sākuši traucēt pašam un apkārtējiem. Piemēram, mazvērtības iedragātais pašvērtējums liedz tiekties un sasniegt panākumus gan personīgajā, gan profesionālajā dzīvē. Šajā ziņā var palīdzēt psihoterapeits, attiecīga literatūra, lekcijas un kursi. Taču jārēķinās, ka nāksies mainīt domāšanu, un tas nav ātrs un viegls process. «Svarīgi apzināties, ka cilvēks piedzimst kā pilnīga būtne, kas nākusi uz šīs zemes piepildīt savu uzdevumu, nevis vecāku neīstenotos sapņus un gaidas. Nesalīdzināt sevi ar citiem, bet sevi pašu. Izvirzīt mērķi, kāds tu pats gribētu būt. Jauniešiem bieži pie sienas ir savu elku plakāti. Taču patiesībā viņi neko nezina par šīm zvaigznēm, bet redz tikai mazu gabaliņu – ārējo izskatu vai talantu. Kā tas sasniegts, paliek apslēpts. Mēs bieži pārlieku idealizējam citus,» atzīst I. Āna. Viņa piebilst, ka cīņā ar kompleksiem būtiski koncentrēties uz savām stiprajām pusēm, būt saskaņā ar sevi, rūpēties par savu iekšējo skaistumu, nesalīdzināt sevi ar citiem, bet izaicināt uz sacensību. «Adlers apgalvoja, ka nepilnvērtības komplekss ir katras darbības virzošais spēks un jebkuras citas motivācijas avots. Izjūtot sevi sliktu un nepietiekamu, mēs atņemam sev tiesības uz laimi, mīlestību un labklājību. Kompleksi indē mūsu dzīvi un neļauj sasniegt noteiktos mērķus, jo mēs neticam to iespējamai realizācijai,» pārvērst defektu efektā vēlreiz mudina psiholoģe.
