Šodien vārdadienu svin arī strencēniete Ulla Grīnberga. Pēc sociālajos tīklos (www.draugam.lv) lasāmās informācijas, Latvijā dzīvo tikai 71 persona ar šādu vārdu.
Ulla Grīnberga pie sava tik retā vārda tika, pateicoties mammai. “Zinot, ka būs šī intervija, piezvanīju saviem vecākiem uz Cēsīm. Visu laiku domāju, ka tētis iedeva man tādu vārdu, bet nē, – izrādās, mamma,” smaida Ulla.
Patīk gan blēņas, gan ekonomikaTolaik, kad viņa piedzima, populāra bija dramaturga Gunāra Priedes luga “Normunda meitene”, kurā viens no personāžiem bija Ulla. Šis vārds iepatikās Ullas mammai. Ja vārdu izvēlētos tētis, tad viņš meitu nodēvētu par Edīti. Lai nu kā, ar savu vārdu Ulla Grīnberga sadzīvo labi. “Skan mīlīgi un interesanti,” smaida šodienas gaviļniece.Ulla dzimusi un uzaugusi Cēsīs, bet nu jau daudzus gadus par savām mājām sauc Strenčus, kur nokļuva darba dēļ. Pēc Rīgas pedagoģiskās skolas mūzikas nodaļas absolvēšanas jaunā speciāliste sāka strādāt par mūzikas skolotāju Jērcēnu pamatskolā (šī skola vēlāk tika slēgta – redakcijas piezīme), bet pēc tam mācīja skolēniem mūziku Strenču vidusskolā.Tagad Ullas darba vieta ir Strenču novada pirmsskolas izglītības iestādes “Minkāns” Sedas struktūrvienība “Dzērvīte”, kur viņa tāpat ir mūzikas skolotāja un nodarbībās bērniem māca ne tikai dziedāt, bet arī kustību rotaļas un uz svētkiem iestudē ludziņas.Kad uzradās šī vakance, Ulla studēja Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas Ekonomikas un uzņēmējdarbības fakultātē un Strenču vidusskolā mācīja ekonomiku. Rēķinoties ar ekonomikas skolotāja slodzi un to, ka mūzika ir mīļa kopš bērnības, Ulla izlēma par labu darbam Sedas bērnudārzā.Nu jau pagājuši teju 10 gadi, un Ulla teic, ka izvēli nenožēlo. “Man ļoti patīk kopā ar bērniem blēņoties un jokoties, bet ar domāšanu citā, nopietnākā līmenī izpaužos, rakstot projektus Sedas biedrībai “Cerību pakāpiens”, kur esmu arī valdes priekšsēdētāja. Visiem, kuri atbalsta mūsu biedrības darbu, liels paldies!” teic U. Grīnberga.Projektu īstenošanā viņa iesaistījusi arī savas kolēģes un tajā pašā ēkā, kur atrodas “Dzērvīte”, kopā ar domubiedriem uzskatāmi materializējusi savu mīļāko “Cerību pakāpiena” projektu. Tā ir bērnu apģērbu un apavu nodošanas vieta ar moto “Ja tavam bērnam der, tad paņem!”, kas atvērta 2012. gadā, pateicoties akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” ziedojumam. Bērnu vecāki uz šo stūrīti var aiznest savām atvasēm vairs nevajadzīgu apģērbu vai apavus, bet citi vecāki – bez maksas paņemt to, kas ir nepieciešams viņu bērniem. Šādu stūrīti Ulla iesaka izveidot visām pirmsskolas izglītības iestādēm.
Aizrauj latviskā dzīvesziņaTaujāta par hobijiem, Ulla kā pirmos nosauc latvisko dzīvesziņu un folkloru. Kopā ar Artu Šomasi viņa vada Jērcēnu pagasta folkloras kopu “Mežābele” un uzskata ka tautas tradīciju izzināšana un saglabāšana ir ļoti svarīga tautas nacionālās pašapziņas stiprināšanai. Piemēram, “Mežābele” veicina izpratni par latviešu gadskārtas svētkiem Vidzemē, tos svinot īstajā laikā.“Cilvēks nav piedzimis tāpēc, lai būtu tikai patērētājs. Dzīvē ikvienam ir vajadzīgs kas vairāk,” uzsver Ulla. Brīvajā laikā mājās viņa jūtas kā saimniece un kaut kur pat lasījusi, ka tāda ir arī vārda Ulla nozīme. “Man jau kopš bērnības patīk mazgāt traukus un šiverēt pa virtuvi. Citi slavē, ka man izdodas pīrādziņi un picas. Nesen pamēģināju cept malkas plītī rupjmaizi ar saulespuķu sēkliņām. Ir vēl šis un tas, kas jāuzlabo, bet mājās ēda un slavēja,” smaida Ulla.Kopš meitas Rūta (Latvijas Universitātes vides zinātņu studente) un Undīne (Valmieras Valsts ģimnāzijas skolniece) mācību dēļ mājās ir retāk, Ullai ir vairāk laika eksperimentēt virtuvē. Šoruden viņa pirmo reizi pati brūvējusi mājas vīnu no āboliem un aronijām, kas tagad, nolikts pie vietas, rūgst un gatavojas. Procesā ieinteresēti visi mājinieki, – gan bērni, gan vīrs, smaida Ulla. “Visas lietas, ko esmu gribējusi, lēnām dzīvē arī īstenoju. Pēc dabas esmu inovatore, tādēļ ideju man vēl ir ļoti daudz. Man nekad nav garlaicīgi!” par sevi secina šodienas jubilāre. Vārda nozīme un skaidrojums
ULLA. Trausla, ievainojama, toties īpaši drosmīga, kad jāstājas pretī ļaunumam. Nevienam neprasa ne padoma, ne arī atsakās no tā, kas viņai pieder. “Mans tu esi – neatdošu!” Ar šīm dzejnieka rindām varētu raksturot Ullu.
