Ieva Cīrule Skolotāju dienu uztverot kā lielākā daļa kolēģu – tie ir svētki, jo patīkami, ka atceras un apsveic gan skolēni, gan kolēģi un pat tādi draugi un paziņas, kas nav saistībā ar skolu. Viņai Valkā pietrūkstot attiecību sirsnīguma, tāpēc šajos svētkos skolotāja visiem vēl vairāk sirsnības. “Bieži vien bērni kaut ko saka, bet lielie tāda vai citāda iemesla dēļ viņos neieklausās. Es aicinu vairāk ieklausīties bērnos. No viņiem nāk kolosālas idejas un spriedumi,” pārliecināta pedagoģe. Sabiedrība skatās uz pirkstiemJautāta par skolotāju profesijas statusu sabiedrībā, viņa nedaudz padomā un atbild, ka tagad tas noteikti ir zemāks nekā agrāk. “Man ir sajūta, ka daudzi skatās uz pirkstiem. Skolotājs ir sabiedrības acu priekšā un tātad vērtētāju uzmanības lokā,” pārliecināta pedagoģe. Tas uzliek noteiktus rāmīšus, kurus nekādā ziņā nedrīkst pārkāpt. Jaunam cilvēkam ne vienmēr tas ir viegli. Pat atpūsties uz kādu baļļuku vai mūzikas klubu viņa dodas ārpus Valkas. Tiesa, tas notiek reti. Skolotāja negribētu Valkā atpūtas vakarā sastapt ģimnāzistus. Tā ir ērtāk.I. Cīrule uzskata, ka stundās labai skolotājai ir jābūt prasīgai un jādara viss, lai skolēni priekšmetu saprastu, taču starpbrīžos vai pēc stundām skolotāja kļūst par tādu pašu cilvēku kā skolēns un var ļauties ar viņu runāt par jebkādiem jautājumiem un tēmām. Viņa pie šī principa allaž cenšas pieturēties.Uz tradicionālo jautājumu, vai starp matemātiķi un sausiņu var likt vienādības zīmi, skolotāja attrauc, ka matemātiķi ir tādi paši normāli cilvēki kā visi pārējie.Vairs nav bērni un vēl nav cilvēkiSkolotājas audzināšanā ir 7. klases proģimnāzisti. Tas ir sarežģīts vecums, jo pusaudžos vērojamas itin negaidītas spontānas emociju izpausmes. “Patiesībā 7. – 9. klašu bērni man patīk vislabāk. Es smeju, ka šajā vecumā viņi vairs nav bērni, bet vēl nav arī cilvēki,” smaida skolotāja. Tieši tāpēc ar viņiem ir interesanti, turklāt arī pati esmu gana jauna un tas atvieglo sazināšanos. Ja pret tīņiem izturas kā pret pieaugušajiem, bet tajā pat laikā nemanāmi kontrolējot, viņiem tas ir visnotaļ pieņemami. Skolotāja atzīst, ka ir skolēni, ar kuriem vieglāk kontaktēties, un tādi, ar kuriem grūtāk, tomēr skolotāja profesija ir viena no tām, kur savas emocijas jāatstāj mājās. “Es nāku pie viņiem, un man visi ir vienādi 7. klases skolēni. Man ir viegli strādāt tajā ziņā, ka nepazīstu šo bērnu vecākus, man gandrīz neko neizsaka viņu uzvārdi,” smaida pedagoģe.Lieko enerģiju – ārpus kabinetaJautāta par atšķirībām darbā tagad un abās iepriekšējās mazajās lauku skolās, I. Cīrule atbild, ka tās ir ļoti lielas. Laukos no bērniem skolotāji saņem pretī lielu sirsnību, jo skolēni ir ļoti atvērti un emocionālajā ziņā ar viņiem ir viegli. “Visi ir kā viena liela ģimene, tomēr daudz bērnu pēc 7. klases aiziet uz ģimnāzijām un paliek vien tie, kuriem mācībās tik labi neveicas, un es nevarēju sasniegt tādus rezultātus, ar kuriem varētu lepoties,” atceras skolotāja. Savukārt pilsētā skolēnu ir vairāk, viņi ir asāki, jo notiek konkurences cīņa, kurš būs labāks. Viņa atzīst, ka dažkārt pietrūkst patiesuma un mīļuma cilvēciskajās attiecībās.I. Cīrulei ir savas oriģinālas darba metodes. Viņa tās sauc par trakām idejām. Piemēram, lai atbrīvotu puišus no pārlieku kūsājošas enerģijas, pirms stundas tiek paziņots, ka uzdos divus mājas darbus, taču tas, kurš pirmais noskries lejā pa kāpnēm, apskries apkārt strūklakai un atgriezīsies klasē, pildīs tikai vienu uzdevumu. Liekā enerģija ir palikusi ārpus mācību kabineta. Šajā gadījumā pirmo uzdevumu izrēķinājām klasē un visiem atlika tikai viens.Likumu atcerēsies uz mūžuSkolotājai ir gadījušās arī visnotaļ amizantas situācijas. Reiz kāds skolēns klases priekšā uz tāfeles risinājis uzdevumu un pēkšņi pasacījis tādas muļķības, ka skolotāja nodomājusi “ārprāts, un es viņam to neesmu iemācījusi”. Pedagoģe saķērusi galvu un turpat, kur stāvējusi pirmā sola priekšā, notupusies. Skolēni viņu vairs nav redzējuši un visi pielēkuši kājās, nesaprazdami, kas notiek. “Piecēlos un sacīju, ka viss ir kārtībā, taču zinu, ka šie bērni uz visu mūžu atcerēsies šo konkrēto matemātisko likumu,” smaida pedagoģe. Šādas spontānas izdarības nereti noder un palīdz.Lielāko daļu vasaras skolotāja pavada savās dzimtajās mājās Straupē un tur jau darba nekad netrūkst. Vēl viņa ar bērniem cenšas apceļot Latviju, jo ir taču tik daudz, ko skatīt. Ievai piemītot arī tāds “netikums”. Kad darbā notiek sarunas par skolotāju algām un iespējamām protesta akcijām, I. Cīrule esot netipiska skolotāja, jo atbalstam roku neceļ. “Allaž iedomājos, ka ir daudz cilvēku, kuri saņem ievērojami mazāk nekā es. Visiem neatkarīgi no izglītības un amata vienlīdz gribas gan ēst, gan apģērbties,” uzskata skolotāja.
