Veģetārisms un vegānisms kļuvis par aktuālu sabiedrībā apspriestu tematu. Kamēr vieni stingri paliek pie sava un uzskata, ka dzīvnieku valsts produkti ir pilnvērtīga uztura sastāvdaļa, citi ir gatavi pieņemt izaicinājumu veselības un dzīvnieku aizsardzības vārdā. Veģetārieši un vegāni ir pārliecināti, ka olas, gaļas un piena produktus var neēst, aizstājot tos ar radošām korekcijām un pieeju ikdienas ēdienkartes sastādīšanā.
Apvienojas domubiedru grupās
Papildus veģetārismam un vegānismam daudzi šā dzīvesveida piekritēji piekopj vēl blakus citas “zaļās” aktivitātes. Piemēram, neiegādājas dzīvniekiem un videi nedraudzīgus ražojumus – no dzīvnieku ādas gatavotus apģērbus un apavus, kosmētiku, kas izmēģināta uz dzīvniekiem. Tāpat viņi iestājas pret dzīvnieku turēšanu un audzēšanu fermās, lai iegūtu pienu un gaļu masveida patēriņam, kažokzvēru turēšanu, dzīvnieku izmantošanu izklaidēs, tostarp cirkū.
Latvijā šajā sfērā ļoti aktīvi darbojas biedrības “Dzīvnieku brīvība”, “Vegetarian.lv” un “Vegan.lv”, kas popularizē dzīvnieku aizsardzību, līdz ar to veģetāru un vegānisku dzīvesveidu. Ar “Dzīvnieku brīvības” iniciatīvu un trīs gadus ilgušo kampaņu ir panākts aizliegums savvaļas dzīvniekus izmantot cirkū.
Aktīvākie veģetārieši un vegāni ir apvienojušies sociālajos tīklos grupās. Spriežot pēc dalībnieku skaita tajās, noprotams, ka piekritēju, interesentu veģetāram vai vegāniskam dzīvesveidam ir daudz.Grupās aktīvisti dalās ar dažādu ēdienu receptēm, kuru sastāvā nav tikuši izmantoti dzīvnieku valsts produkti, jautā par produktu pieejamību veikalos, nonākot pie secinājuma, ka tirdzniecības vietas un ēdināšanas sfēras uzņēmumi kļūst arvien pretimnākošāki dzīvnieku valsts produktu nelietotājiem. Domubiedru grupas rīko tematiskos pasākumus, piemēram, vegpikniku parkā, degustējot pašu gatavotus vegāniskus ēdienus.
Bez gaļas jūtas brīvāki
Projektēšanas jomā strādājošais Kristaps Ditke veģetārismam pievērsies 2007. gadā, kad bijis students Latvijas Lauksaimniecības universitātē. “Nodarbojos un aizrāvos ar jogu, meditāciju. Kāpēc pievērsos veģetārismam? Ir daudz iemeslu. Sākumā bija rūpes par veselību. Es neēdu gaļu, zivis un olas. Pievēršanās veģetārismam nenotika tik radikāli,” jautāts par to, kā studiju laikos izdevies īstenot tik nozīmīgas pārmaiņas savā dzīvē, atbild Kristaps. Viņš teic, ka nekad nav varējis sakošļāt cūkgaļu un liellopu gaļu. Pievēršanās šādam dzīvesveidam, atsakoties no sabiedrībā pieņemtajiem uzskatiem, kas mijas ar stereotipiem, aizspriedumiem un mītiem par pareizu ēšanu, piedzīvojis arī vairākas citas izmaiņas dzīvē. “Tā dēļ man nomainījās draugu un paziņu loks,” atklāj veģetārietis.
Annai Audarei ir 17 gadu. Jauniete veģetārismam pievērsusies pirms dažām nedēļām, tādēļ ir ieinteresēta apmeklēt izglītojošus pasākumus, lai uzzinātu, kā pēc iespējas veiksmīgāk noturēt savus centienus. “Mēs ģimenē vienmēr esam ēduši veselīgi, gaļa tiek gatavota divas līdz trīs reizes nedēļā. Mani veģetārisms vairāk saista kā ētikas jautājums – kāpēc šķirot dzīvniekus ēdamajos un mīļdzīvniekos? Viņi visi ir vienādi – dzīvi un grib dzīvot!” savu filozofiju izklāsta meitene. Viņas mamma esot pārsteigta par meitas lēmumu, taču atbalsta. “Kopš neēdu gaļu, es jūtos brīvāka – tā ir tik laba sajūta! Zinu, ka tas man uzlabos veselību. Manuprāt, vasara ir tas pateicīgākais laiks, lai pievērstos dzīvesveida maiņai, atsakoties no gaļas. Vasarā ir pieejami tik daudz vērtīgu produktu – augļi un dārzeņi, kas lieliski ļauj aizmirst gaļu. Veģetārisms paver plašas iespējas ēstgatavošanas procesu padarīt radošāku, nevis ēst mums tik pierastās kotletes un karbonādes. Piemēram, izmēģināju pagatavot kokosriekstu zupu, kurā ir dārzeņi un sēnes. Pavisam citādas garšas!” priecājas Anna. Jāņos tradicionālā šašlika vietā esot ēdusi ceptus augļus, kas garšojuši lieliski. “Iztecējušais augļu sīrupiņš viss tāds sacukurojies,” atceras jauniete un atzīst, ka pēc šādiem ēdieniem nerodas smaguma sajūta.
Izravēto nezāli apēd
53 gadus vecais Māris Slanārs ir vegāns 30 gadus. “Dzīvoju pie savas tantes, kura vienmēr uzsvēra to, ka viņa dikti mīl dzīvniekus. Viņai bija suns, kaķis, baroja baložus. Viņas sacīto biju sev ierakstījis galvā. Kad strādāju un paralēli mācījos vakarskolā, pārnācu pie tantes, kura tobrīd grieza aknu saviem mīluļiem. Sacīju viņai, ka akna arī ir no dzīvnieka un jautāju – kāpēc vienus dzīvniekus var mīlēt, bet pārējos ēd? Tante, kura vienmēr bija sacījusi, ka viņa arī ir ateiste jeb netic Dievam, man atbildēja, ka Dievs ir to nolicis, kurus dzīvniekus ēst. Tad es sapratu, ka mana radiniece mānās, un negribēju būt tāds pats,” atceras Māris. Jautāts, no kā ikdienā pārtiek, vīrietis sāk stāstīt, ko baudījis šodien: “Biju pie kaimiņiem dārzā. Viņi saka, ka esmu izdevīgs – nezāles no dārza ne tikai izravēju, bet pēc tam arī apēdu. Šodien man pusdienās bija ganu plikstiņš, balandas, virza, klāt vēl nedaudz kliņģerītes. Pilns ledusskapis man tagad ir ar zaļumiem.”
Zaļumi, kā zināms, ir D vitamīna, folskābes, A, K, C vitamīna, magnija, mangāna un citu mikroelementu avots. Ikdienā viņš uzturā lieto arī rupjmaizi, vasarā īpaši iecienījis arbūzu. Dabā un kaimiņu dārzos nolasītos zaļumus viņš ēdot līdz pat vēlam rudenim, kamēr vēl redzami zaļie asni. “Pa ziemu pieejami ir pētersīļi un selerijas. Tad tos varu ēst pat veselu nedēļu. Tiklīdz man apnīk zaļumus ēst tāpat, nekādi nesagatavotus, ņemu talkā blenderi – sasmalcinu kokteilī, toties pannu kā virtuves priekšmetu izmantoju ļoti reti. Protams, neiztieku arī bez dārzos izaudzētajām veltēm. Man īpaši garšo dārzeņi – kāposti, bietes, burkāni,” par savu uzturu stāsta vegāns.
Viņš novērojis, ka dārzos pirmie izaudzētie zaļumi parādās aprīlī, bet viņa dzīvesvietā, upes tuvumā, dabā viss sadīgst ātrāk. To, vai tā ir patiesība vai mīts, ka vegāniem ir nepieciešams ēst vairāk un biežāk, pieredzējušais vegāns apstiprina: “Vegāni arī no zaļumiem var pārēsties!”
Māris atzīst, ka pieļauj arī izņēmuma gadījumus: “Svētku reizēs, esot ciemos, es atļaujos notiesāt pa kādam piena produktam, galvenokārt sieru, kūkas gabaliņu, saldējumu, tāpat man garšo kartupeļu čipsi. Saldais ēdiens ikdienā man ir banāns kopā ar kakao un cukura aizvietotāju stēviju. Sablendēju un ielieku saldētavā – gluži kā saldējums!”
Protests bērnības traumai
Laura un Reinholds Ditkes kopdzīvē ir veģetārieši četrus gadus, bet Laura var lepoties ar desmit gadu stāžu dzīvnieku produktu neēšanā, turklāt viņa pamazām pāriet uz vegānisko dzīvesveidu, vēloties atteikties arī no piena produktiem. Kas viņu pamudinājis uz veģetārismu? Jauniete pavisam nesen secinājusi, ka bērnībā gūtā negatīvā pieredze: “Bērnībā mammas laukos pavisam nejauši pa logu ieraudzīju, kā tiek nokauts teliņš. Kaimiņos kāva cūkas, bieži apkārt bija tās skaņas… Kad paaugos, noskatījos vairākas filmiņas par man šo ļoti nepatīkamo tēmu.”
Kad Laura sapratusi, ka būs veģetāriete, viņai klājies ļoti grūti, jo nebija atbalstītāju. “Tētim īpaši grūti bija mani saprast. Kad aizgāju dzīvot prom no vecākiem, tad varēju tam pievērsties pilnībā. Tagad arī mana mamma ir veģetāriete, arī brāļa meita manā ietekmē pievērsusies veģetāram uzturam,” stāsta Laura un atklāj: “Ja ģimenē abiem ir vienādi uzskati, tad ir viegli. Arī mazuļa dēļ piekopjam šo dzīvesveidu. Darbošanās virtuvē un ēstgatavošana ir liela improvizācija, un tieši tas mums ļoti patīk!” Veģetāriete pastāsta, ka olas ēdienā var aizstāt ar mannu, linsēklām, banānu. “Jautājums ir: kā var aizstāt dzīvnieku valsts barības vielas? Olbaltumvielu avots augu valstī, lai aizstātu dzīvnieku valsts sniegtās barības vielas, ir pākšaugi, graudaugi, rieksti un zaļumi,” zināšanās dalās Laura. Jautāta, vai nešķiet, ka speciālais uzturs un pārtikas produkti, kas domāti veģetāriešiem un vegāniem, ir dārgi, līdz ar to šāda dzīves stila un filozofijas noturēšana prasa tomēr daudz līdzekļu, Ditkes ģimenes vārdā Laura atbild: “Nemaz tik dārgi nešķiet, ja nepērk nevajadzīgus štruntus!”
pieredze
Baidās par meitas veselību
MILDA, Marijas (13) mamma
Esmu kā mamma nobažījusies par savu meitu, kura gadu ir veģetāriete, bet taisās pāriet uz vegānisko dzīvesveidu, uz ko viņu pamudināja vingrošanas skolotāja. Tādā veidā meitai izpaužas pusaudža trakums, grūti mums iet ar ēdiena pagatavošanu ikdienā, iepirkšanos. Pārsvarā viss beidzas ar skandālu. Pirmkārt, baidos par viņas veselību, otrkārt, šāds dzīvesveids mūsu ģimenes budžetam iegriež pamatīgu robu, jo bērnu audzinu viena, bet līdzekļi jebkādu preču iegādei mums ir ierobežoti kā vairumam. Uzskatu, ka ir jāēd no visa kā pa druskai, īpaši jau laikā, kad bērns vēl aug. Ja arī meita gribēs nākotnē, kad būs pieaugusi, piekopt šādu dzīvesveidu, atbalstītu, bet ne tagad, kamēr esmu par viņu atbildīga.
Visa veģetārā un vegāniskā dzīvesveida ideja pati par sevi ir interesanta, taču bažījos, kā tā iedarbojas uz īpaši jūtīgiem cilvēkiem, kas var būtiski ietekmēt viņu veselību. Meitai jau tagad ir stipri zems dzelzs līmenis. Vai ir labāk dot uztura bagātinātājus, kas tā līmeni normalizēs, nevis ēst sabalansētu uzturu? Nedomāju gan. Savukārt veģetāri un vegāniski produkti, ko meita vēlas, maksā diezgan dārgu naudu. Ja tas ir jāpareizina ar 30 dienām mēnesī, tad ir gana sālīti, jo viens produkts vien izmaksā vairākus desmitus eiro. Man jau vairāk liekas, ka tā ir tāda modes un stila lieta. Konsultējos ar psihiatri. Arī viņa teica, ka satraucas par to, ka bērnu un pusaudžu vidū arvien vairāk izplatās šī tendence.
Uzziņai
Vegānisms – ētiska nostāja, ka dzīvnieki r nevis preces, bet morāli cienāmas būtnes, un no tā izrietošs dzīvesveids, neizmantojot dzīvniekus izklaidei, pārtikai, apģērbam utt.
Par veģetārieti parasti sauc cilvēku, kurš neēd gaļu, zivis, mājputnu gaļu vai to produktus.
Ovolaktoveģetārisms ir izplatītākais veģetārisma paveids Eiropā un Latvijā. Viņi neēd produktus, kas iegūti no nokautiem dzīvniekiem, tajā skaitā zivis, dzīvnieku taukus un pārtiku, kurā ietilpst šie produkti, taču uzturā iekļauj olas un piena produktus.
Laktoveģetārisms nepieļauj no nokautiem dzīvniekiem iegūtu produktu un olu izmantošanu uzturā, taču laktoveģetārieši lieto pienu un piena produktus. Laktoveģetārisms ir pasaulē visizplatītākais veģetārisma paveids.
Vegānisms ir izvairīšanās no jebkādas dzīvnieku izmantošanas, tādēļ arī vegānu uzturā nav nekādu dzīvnieku izcelsmes produktu. Frutārieši ēd tikai tos augu izcelsmes produktus, kurus var iegūt, nekaitējot augam, turklāt parasti tos ēd svaigā veidā. Frutārieši ēd augļus, sēklas un dažus dārzeņus, piemēram, tomātus un gurķus, taču neēd augus un tādus dārzeņus kā, piemēram, kolrābji, sīpoli un kartupeļi. Frutārieši parasti neēd graudus un graudaugu produktus, jo graudi tiek ievākti, nocērtot augus.
No www.epadomi.lv
