1941. gada 14. jūnijā bija plašākā padomju okupācijas terora akcija pret Latvijas tautu pirmās okupācijas laikā. No Valkas rajona 18 pilsētām un pagastiem izsūtīja apmēram 260 cilvēku.
1941. gada 14. jūnijā bija plašākā padomju okupācijas terora akcija pret Latvijas tautu pirmās okupācijas laikā. No Valkas rajona 18 pilsētām un pagastiem izsūtīja apmēram 260 cilvēku.
“Mums nav precīzu sarakstu, cik cilvēku izsūtīja no Valkas rajona. Visvairāk (77) deportēja no Valkas pilsētas. 29 iedzīvotājus izveda no Strenčiem, no Smiltenes pilsētas — 31, no Smiltenes pagasta — 22. Arī pagastos izsūtīto skaits ir dažāds,” informē Valkas novadpētniecības muzeja krājuma glabātāja Aija Priedīte. Par 1949. gadā izsūtītajiem ziņas ir daudz precīzākas gan Valsts arhīvā, gan Valkas muzejā.
Ne vienam vien svinamam vai sēru datumam līdzās prasās apzīmējums, taču ir dienas, kurās datums runā pats par sevi, piemēram, 14. jūnijs. Daudzi vēsturiski notikumi gadu gaitā pabalē, bet šī diena tautas atmiņā vienmēr paliks kā vismelnākā. Tā bija negaidīta, absurda un tāpēc tik traģiska. Izveda tautas labākos cilvēkus.
15424 iedzīvotājus vienā naktī uzrāva no miega, aizveda uz tuvējām dzelzceļa stacijām, izšķīra ģimenes un sasēdināja lopu vagonos. Cilvēki tā arī nezināja, kurp viņus sūtīs un kāpēc tā notiek. Latvijā tāds barbarisms vēl nebija piedzīvots. Ko te vēl runāt par tautas vēlmi un labo gribu pievienoties Padomju Savienībai?! Šī komunistu un vietējās varas pakalpiņu akcija tautas apziņā iesēja neizdzēšamu naidu un pārinodarījuma sajūtu uz visiem laikiem. Padomju Savienībā šādi briesmu darbi bija ikdienišķa parādība.
Deportācija ir vardarbīga masveida iedzīvotāju izsūtīšana no savas dzīvesvietas. Padomju okupācija Latvijā veica divas masveida politiskās deportācijas — 1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā. Līdz 1941. gada jūnijam padomju okupācijas vara arestēja politiski nevēlamos Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iedzīvotājus. Latvijā visvairāk arestēja bijušos valsts un sabiedriskos darbiniekus, inteliģences un nacionālās pretošanās kustības dalībniekus. Gandrīz 1000 iedzīvotājiem izpildīja nāvessodu. Daļa arestēto, kuriem bija piespriests augstākais soda mērs, nomira vēl pirms nāves soda izpildīšanas. Ieslodzījuma vietās nomira vairāk nekā 3400 Latvijā arestēto pilsoņu. 14. jūnijā deportētās sievietes, bērnus un gados vecus cilvēkus lielākoties izsūtīja mūža nometinājumā uz Krasnojarskas novadu, Novosibirskas apgabalu un Kazahijas ziemeļu rajoniem, kur viņiem speckomendatūru uzraudzībā bija jāstrādā mežrūpniecības uzņēmumos, kolhozos un padomju saimniecībās. Daudzi deportētie dzimtenē varēja atgriezties tikai sešdesmitajos gados un septiņdesmito gadu sākumā.
Ir vairākas versijas, kāpēc tas tika darīts Baltijas valstīs. Izplatītākā ir padomju varas gados skaidrotā, ka iespējamā kara gadījumā robežai tuvos apgabalus vajadzēja iztīrīt no bīstamiem pretpadomju elementiem, kuri varētu nostāties ienaidnieka pusē. Par “bīstamākajiem elementiem” kļuva mākslinieki, skolotāji, ārsti, rakstnieki un pat vairāk nekā 3000 bērnu un zīdaiņu.
Pēc 14. jūnija tautā skaļi runāja par iespējamo otro izsūtīšanas vilni, kas varētu skart ikvienu iedzīvotāju. Padomju Savienībā uz Sibīriju un dažādiem neapdzīvotiem novadiem izsūtīja vairākas mazās tautiņas. Latvijā nacistu atnākšanu ne viens vien uzskatīja par atbrīvošanās veidu no padomju terora. Šis uzskats gan ilgi nesaglabājās, jo izrādījās, ka abi totalitārie režīmi daudzos gadījumos rīkojas līdzīgi, pieļaujot vienu un to pašu kļūdu.
