“Tik laimīgus es viņus nebiju redzējusi,” par saviem dejotājiem pēc Dziesmu un deju svētkiem teic Ieva Adāviča.
“Tik laimīgus es viņus nebiju redzējusi,” par saviem dejotājiem pēc Dziesmu un deju svētkiem teic Ieva Adāviča — Smiltenes kultūras un sporta centra Tautas deju ansambļa (TDA) “Ieviņa” mākslinieciskā vadītāja.
IX Latvijas skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētku Lielā balva, ko saņēma “Ieviņa”, ir kolektīva dejotprasmes, ieguldītā darba un Ievas Adāvičas horeogrāfes un deju pedagoģes talanta novērtējums.
Balva ir apliecinājums tam, ka labākie dejotāji Latvijā ir Smiltenē. Šīs mazpilsētas bērniem dejiskums netiek ielikts šūpulī, viņiem jau piedzimstot. Bērni te ir tādi paši kā citviet Latvijā, tikai Smiltenē viņi nokļūst talantīgas pedagoģes rokās.
Neprasu no citiem vairāk kā no sevis
Šoruden apritēs 29 gadi, kopš Ieva strādā Smiltenē. Tautas deju ansambli “Ieviņa”, kura tagadējais sastāvs atzīts par labāko Latvijā, viņa izveidojusi no nulles.
Barga, stingra, prasībās pat nežēlīga pedagoģe. Par šo publisko tēlu, ko pati radījusi, Ieva smaida. “Man patīk imidžs, ka esmu lielākais briesmonis. Patīk arī to uzturēt, jo tad ir vieglāk strādāt. Vienmēr esmu bijusi diezgan kašķīga, taču neprasu no citiem vairāk kā no sevis. Ja neredzu atdevi, tad kļūstu nejauka un varu pateikt visu acīs,” atzīst Ieva. Viņas pārliecība — ja dejo uz skatuves publikas priekšā, tad nedrīkst to darīt slikti. Deja ir māksla, un šajā procesā neiztikt bez maksimālas atdeves, lai sasniegtu rezultātus.
Zinot, ka vadītāja liek daudz un smagi strādāt, Smiltenes jaunieši tik un tā izvēlas “Ieviņu”. TDA “Ieviņa” ir pilsētas brends un lepnums jau kopš 1981. gada, kad smilteniešiem piešķīra Tautas deju ansambļa titulu un apstiprināja nosaukumu “Ieviņa”.
Tagad iegūtā Lielā balva ir likumsakarīgs Ievas dejas skolas darba rezultāts, kam pamatu likuši iepriekšējo paaudžu dejotāji. Ieva atzīst, ka šie svētki bija zvaigžņu stunda. Konkursa finālskatē “Ieviņai” II — pirmā vieta, “Ieviņai” I — trešā vieta, “Ieviņas” studijai — trešā vietā. “Ansamblim no mazpilsētas, kuram nav prominentu personu atbalsta Rīgā, pirmā vieta ir ļoti liels sasniegums. Labi saprotams, ka otro vietu mums nevarēja iedot,” teic Ieva un piebilst, ka pirmā vieta vairāk bija vajadzīga dejotājiem, lai viņi tiktu atzīti, nevis pašai.
“Skatē ažiotāža bijusi milzīga, cīņa — milzīga un droši vien — arī asaras milzīgas. Redzēju, kā viena vadītāja raud. Šausmīgi. Dziesmu un deju svētki vadītājam ir gada darba novērtējums, nepārtraukta sevis tērēšana, savas veselības un dzīves gadu norakstīšana. Kas attiecas uz mani, tad jau sen esmu tikusi vaļā no skaudības. Godkāre man ir normālās devās. Dejotājiem teicu — pirmā vieta jums nav dzīvības vai nāves jautājums. Republikā savās aprindās mani tik un tā zina, tik un tā baidās. Man absolūti nešķiet, ka vajadzētu sevi apliecināt vai kādam vēl kaut ko pierādīt. Mani neinteresē arī tāda popularitāte kā būt ļoti labai virsvadītājai un dejotājus tikai slavēt. Manas prasības ir diezgan augstas, un man ir grūti izturēt, redzot dejas sliktā izpildījumā.”
Ieva uzskata — galvenā atskaite par darbu ir pašai savā priekšā. Ja jūti, ka labāk vairs nevar, tad ir izdarīts viss iespējamais. “Rēķinājos, ka skatēs vienmēr nodejo mazliet sliktāk, kā var. Taču šajā reizē abi sastāvi labāk nodejot nevarēja,” slavē vadītāja.
Emocijas bija pēc tam
Neoficiāli Ievai jau pirms Dziesmu un deju svētku noslēguma koncerta pačukstēja — “zini, tev būs Grand Prix”. Vēl jokojoties sprieduši — balvā varbūt būs tūkstotis latu, tad “Ieviņa” varēs aizbraukt uz kādu festivālu ārzemēs. Kad viena no dejotājām atvēra aploksni, atklājās, kas ir Lielā balva, — 300 latu tērpu iegādei. Par tādu naudu neiznāk pat divu tērpu komplekti.
“Labi, mums ir liels gods, raksti un fotogrāfijas avīzēs,” atzīst Ieva. “Nevaram sūdzēties. Tas viss ir ļoti skaisti, un prieka mirklis bija milzīgs. Taču bērni ir pelnījuši lielāku gandarījumu, kādu ceļojumu. Mūsu tik izteikti materiālistiskajā pasaulē viss, arī braucieni uz konkursiem un festivāliem ārzemēs maksā. Rīgas ansambļi, kuriem ir bagāti sponsori, brauc uz Meksiku, uz Brazīliju. Mēs neesam sliktāki, diemžēl Smiltene “Ieviņai” ir par mazu. Gadā izbraukumiem varam tērēt tikai 300 latu. Tas ir pārāk maz tik labam ansamblim. Aizbraucām uz Jelgavu, uz Latvijas labāko tautas deju ansambļu saietu, kur vienā reizē vien tika izdoti 200 latu.”
Tagad cilvēkiem varbūt šķiet, ka pēc tik liela goda kā Lielās balvas iegūšana “Ieviņu” vajadzētu uz rokām nēsāt. Ieva ir skeptiska — pēc mēneša viss jau būs aizmirsts.
Pašu Grand Prix pasniegšanas ceremoniju Ieva atceras kā jautru atgadījumu. “Ieviņa” līdz pēdējam mirklim nebija droša, ka saņems Lielo balvu. Izsaukšana uz skatuves notika negaidīti, kad dejotāji bija izklīduši kur nu kurais. “Skatījos, kur būtu kāds asfaltēts celiņš, pa kuru noslēgumā skaisti iesim un izbaudīsim mirkli,” atceras Ieva, “un piepeši dzirdu — sauc “Ieviņu”! Jau iepriekš svētku izpilddirektore Agra Bērziņa man teica — jūs esat tāda, kura var neierasties, lūdzu, šoreiz atnāciet! Iepriekš savas aprindas biju mazdrusciņ nokaitinājusi, negāju uz visādām godināšanām. Un šajā reizē sapratu — ja tagad nepaspēšu, viņi domās, ka arī šo pasākumu ignorēju un esmu pirmais cilvēks Latvijā, kurš kaut ko tādu iedrošinās. Nometu somu skatītāju vidū un lēkšiem, aulekšiem, lieliem soļiem skrēju caur koru rindām tāpat kā dejotāji. Beigās paspējām, taču tas notika pilnīgi bez sagatavošanās. Nebija nekādu augstpapēžu kurpju un saķemmētu matu. Faktiski nenofiksējām momentu, ko mēs tur darījām. Skaistais brīdis, kuru gribējām izbaudīt, pagāja vienā mirklī pilnīgi neapjausts. Emocijas bija pēc tam — visi raudāja, smējās un priecājās.”
Smilteni nepameta dejotāju dēļ
Ir dzirdēts viedoklis, ka Ieva ar savu talantu varēja atrast labi apmaksātu darbu ārzemēs. Viņu aicinājuši darbā uz Rīgu.
Taču viņa jau ilgus gadus brauc ar sabiedrisko transportu vai taksometru uz Smilteni pie “Ieviņas”. No dzīvesvietas, Valmieras rajona Mūrmuižas, tiešas satiksmes ar Smilteni nav. Ceļš šurp nozīmē pārsēšanos citā autobusā uz šosejas un tā gaidīšanu jebkādos laika apstākļos — arī lietū un aukstumā.
“Ne sevis, ne kultūras nama, ne pilsētas vadības dēļ esmu palikusi Smiltenē, bet tikai un vienīgi savu dejotāju dēļ. Vairākas reizes domāju — metīšu mieru, taču vienmēr ir kāda grupa vai atsevišķi cilvēki, kuri man ir ļoti mīļi un labi un kurus žēl pamest. Diemžēl šāda attieksme nav no pilsētas vadības puses. Pēdējos gados neesmu saņēmusi apmaksātu semināru vai kursu apmeklējumu. Atbilde skanējusi — lai taču iet, kur ir labāk. Aizietu, tikai žēl bērnu.”
Ieva labi sastrādājusies arī ar “Ieviņas” pianisti Māru Leju. Abām ir vienādas prasības pret darbu.
Pašas meitām laika nebija
Ieva dzimusi Liepājā mūziķu ģimenē. Piecu gadu vecumā viņa, neviena nemudināta, aizgāja uz pilsētas kultūras namu un pieteicās baleta pulciņā. “Tagad man šķiet, ka tas bija protests pret to, ka visi ģimenē dara vienu un to pašu,” spriež Ieva.
Vidusskolu viņa absolvēja Valmierā, iestājās Rīgas kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā, ko pabeidza ar izcilību. Sāka dejot TDA “Liesma” pie Imanta Magones. Lai iegūtu baletmeistares izglītību, iestājās Kultūras institūtā Maskavā, taču pēc gada izstājās veselības dēļ.
Pēc atgriešanās mājās Ieva astoņus gadus vadīja Valmieras Tautas deju ansambli “Gauja”, līdz aizgāja uz Valmieras Drāmas teātri strādāt par trupas vadītāju, kā arī uzņēmās otras vadītājas pienākumus ansamblī “Rasa”.
Tajā laikā Smiltenes kultūras nama toreizējā direktore Velta Kalvele uzaicināja Ievu mācīt dejas mākslu smilteniešiem. “Ne man to vajadzēja, ne es to gribēju. Kas man trūka! Pa dienu teātris, vakarā ansamblītis,” atceras Ieva, “taču mana mamma ļoti gribēja, lai es to darītu. Viņa dzimusi Smiltenes pusē, mācījās Smiltenes piensaimniecības skolā. Tā nu es aizbraucu uz Smilteni, un stāvēja manā priekšā puiši un meitenes skolas drēbītēs, kaut kādas čībiņas uzvilkuši. Aiz žēluma reizi nedēļā sāku pie viņiem braukt.” Tas arī bija “Ieviņas” sākums.
Ieva nenožēlo Smiltenei atdotos mūža gadus, taču neslēpj, ka atņēmusi laiku savai ģimenei. “Pašas meitām laika nebija. Darot tādu darbu, kāds ir manējais, no svas dzīves daļēji jāatsakās. Tās problēmas ir tik lielas, ka mājas, ģimene, ēst taisīšana un tamlīdzīgas lietas paliek otrā un trešā plānā. Pirmais ir darbs.
Kad jaunākā meita gribēja iet manās pēdās, vecākā teica — tu vairs neatceries savu bērnību? Tagad savu attieksmi pret meitām cenšos labot, ja vien tas vēl ir iespējams. Varbūt tagadējā vecumā viņas saprot, kāpēc tā bija. Viena meita dzīvo Rīgā, otra — Spānijā. Abas ir ļoti mīļas.”
Dzīve turpinās arī pēc svētkiem
“Ir tāds teiciens — dejošana ir cilvēka izglītošanās mūža garumā. Tas ir ļoti patiess,” teic Ieva. “Katrai dejai ir cits sižets, citas jūtas, kas jāatklāj. Tāpēc domāju, ka dejotāji iegūst ne tikai skaistu stāju. Manuprāt, viņi ir labāki un gudrāki, viņiem ir izpratne, cik daudz darba prasa māksla. Nesen ansambļa “Gauja” jubilejā man klāt pienāca kāds puisis un teica — “varbūt tagadējā vadītāja arī prot iemācīt dejot, bet nez vai no dejotājiem viņa māk izveidot cilvēkus, kā tu to izdarīji”. Tāds aspekts man prātā nebija ienācis. Kādreiz man pat līdz kaklam ir tā skolotājas būtība.”
Par nākotnes plāniem Ieva nevēlas runāt. To, kas notiks, rādīs laiks. Dzīve turpinās arī pēc svētkiem. 14. jūlijā “Ieviņas” studija dejos starptautiskā tautas deju festivāla “Sudmaliņas” atklāšanas koncertā.
