Šis gads Valkas novadā aizrit nacionālās pedagoģijas celmlauža, Vidzemes skolotāju semināra ilggadējā direktora Jāņa Cimzes zīmē, jo viņam šogad aprit 200 gadu. Publiskos pasākumos izcilo novadnieku dēvē par skolotāju skolotāju, joprojām pēta un slavē viņa atstāto garīgo mantojumu. Taču šoreiz “Ziemeļlatvija” vēlējās noskaidrot, kāds J. Cimze bija kā cilvēks saskarsmē ar ģimeni un līdzcilvēkiem, kādas viņam bija raksturīgākās iezīmes un paradumi. Neapšaubāmi, priekšstatu par J. Cimzi kā cilvēku var iegūt tikai no viņa laikabiedru atmiņām. Diemžēl daži jautājumi palika neatbildēti, tāpat kā vēlme redzēt fotogrāfiju ar J. Cimzi ģimenes lokā – sievu, trim meitām un dēlu. Sapnis par šādu fotogrāfiju ir arī, nebaidos teikt, Latvijā vislabākajai J. Cimzes biogrāfijas, dzīves gaitu un personības pētniecei un zinātājai, Valkas novadpētniecības muzeja speciālistei Ligitai Drubiņai. Viņa pieļauj, ka, iespējams, kāda bijušā seminārista pēcteča arhīvos varētu būt saglabājies J. Cimzes ģimenes foto, jo direktors esot bieži saviem tuvākajiem audzēkņiem rakstījis vēstules, kurām pievienojis fotogrāfijas. Diemžēl Valkas muzeja krājumus ar vērtīgām Vidzemes skolotāju semināra vēstures liecībām 1944. gadā nodedzināja ienākušais krievu karaspēks.
Cimzem – kupla ģimene Kā zināms, Valkas novadpētniecības muzejs iekārtots bijušā Vidzemes semināra ēkā. Pirms sarunas apskatām muzejā izvietoto pastāvīgo ekspozīciju veltītu J. Cimzem un viņa 42 gadus ilgajam darbam semināra vadītāja amatā. Kādu brīdi pastāvam telpā, kas iekārtota kā semināra klase. Tad dodamies muzeja ēkas 1. stāva labajā spārnā, kur semināra laikā bijusi J. Cimzes mājvieta. Sirds dziļumos ceram, ka skolotājs nedusmosies, ja no vēstures liecībām izdosies uzzināt ko tādu, kas viņu raksturotu kā parastu cilvēku, nevis tikai kā tā laika ikonu ar lieliem sabiedriskiem nopelniem. Par laimi, tas izdevās! Tik tiešām viņš ir apbrīnojams kā izcils pedagogs, bet nekas cilvēcisks Cimzem nav bijis svešs un nepazīstams. J. Cimzem liktenis uzlika ne tikai lielus pienākumus, apzinīgu kalpošanu skolotāja misijai, bet arī pārbaudījumus – viņam bija jāpārdzīvo sava divgadīgā dēla Emīla Kārļa Andreja nāve un pāragri jāzaudē arī sieva – Rīgas baltvācu dzimtas atvase Johanna Luīze Moliena, kura nomira 31 gada vecumā. Pēc sievas nāves skolotājs tā arī vairs neapprecējās. Viņa ģimene bija meitas Anna Luīze Elizabete, Luīze Irēne Matilde un Johanna Elizabete, māsas Anna un Kristīne, kas palīdzēja audzināt bērnus un vadīt saimniecību. Turklāt Kristīne semināra audzēkņiem pasniedza krievu valoda, kā arī palīdzēja apgūt klavierspēli. No skolotāja trim meitām savu ģimeni izveidoja tikai vecākā meita Anna, kura apprecējās ar tēva bijušo audzēkni, pedagogu Paulu Balsonu, dzīvoja Krievijā, bet mūža nogali pavadīja Valkā. Ir zināms, ka meita Anna aktīvi iesaistījusies vietējā – Valkas – teātra dzīvē. Savukārt Cimzes vienīgie mazbērni – Balsonu bērni – Fēlikss un Anna kopš bērnības dzīvoja Krievijā. Diemžēl vēsturniekiem nav nekādu ziņu par viņu likteņiem.
Palaimējās ar pirmo skolotāju Pirms sākam vērtēt J. Cimzi kā personību, būtiski atcerēties, ka viņa dzīves gaitas aizritēja 19. gadsimtā, kur valdīja citi likumi un tikumi. Jānis piedzima 1814. gadā 3. jūlijā (pēc jaunā stila) Cēsu pusē, Raunā, kā vecākais bērns astoņu bērnu ģimenē. Jāņa tēvs bija muižas vagars (mūsdienu izpratnē – darbu vadītājs). Skolas gaitas uzsāka tolaik Vidzemē labākajā skolā – Raunas draudzes skolā, kur viņam palaimējās ar skolotāju Jāni Gaiķi. Skolotājs Gaiķis zēnam sniedza ne tikai labas vācu valodas zināšanas, bet pamanīja viņa dotības un ieteica tēvam Jānim ļaut savu dzīvi veltīt skolotāja darbam. Tolaik bija pieņemts, ka vecākajam dēlam jāpaliek saimniekot tēva mājās, bet tēvs paklausīja un ļāva Jānim kļūt par skolotāju. Pēc Raunas skolas beigšanas Cimze dažus gadus strādā kā mājskolotājs, bet tad Valmieras draudzes skolā atbrīvojas skolotāja vieta un Cimze sāka strādāt tur. Valmieras periodā Cimze sastop mācītāju Ferdinandu Valteru. Tā ir liktenīga tikšanās, jo šīs draudzības rezultātā Cimzi 17 gadu vecumā aizsūta uz Veisenfelzas skolotāju semināru Vācijā apgūt zināšanas ar nodomu pēc tam pašiem Vidzemē izveidot skolotāju semināru, par kura vadītāju ieceltu Cimzi. Viņa mācības, kā mūsdienās teiktu, sponsorēja vietējie mācītāji, savukārt Vidzemes skolotāju semināra izveidi finansēja tā dibinātāja Vidzemes muižniecība. Veisenfelzas semināra mācību kursu Cimze pabeidza divos gados ar ļoti labu liecību. Pēc mācītāja F. Valtera ieteikuma viņš vēl gadu klausījās lekcijas Berlīnes universitātē. 1839. gadā Cimze atgriezās Latvijā. Vidzemes skolotāju seminārs viņa vadībā darbu uzsāka 1839. gadā Valmierā, bet no 1849. gada turpināja Valkā. Par pārkāpumiem jāsēž “zilajā” istabāL. Drubiņa, pētot tā laika notikumus, pieļauj, ka trīs gadu laikā, kurus Cimze pavadīja Vācijā, parādījās un nostiprinājās viņa raksturīgākās iezīmes. Cimze visu mūžu bija ļoti pieticīgs. Šo rakstura iezīmi skolotājs visu savu darba mūžu centās ieaudzināt arī savos audzēkņos. Muzeja speciāliste spriež, lai trīs gadus varētu izdzīvot Vācijā, bija jābūt pieticīgam un jārēķina, ko var un nevar atļauties. Pat Cimzes pasniedzēji brīnījušies, ka triju gadu laikā viņš nevienu reizi neaizbrauca apciemot savus vecākus, bet Cimzem tādam ceļojumam nebija līdzekļu. To, ka skolotājs bija ļoti taupīgs, liecina arī tas, kā viņš izsmēķēja savu ikdienišķo cigāru trijos piegājienos – cigāra pirmo trešdaļu Cimze izsmēķēja pēc pusdienām, otro trešdaļu – pēc launaga, bet vakarpusē – to “piebeidza”. Pēc aculiecinieka stāstītā, pie pusdienu maltītes skolotājs izdzēris glāzi alus, bet tikai tāpēc, ka viņam to ieteicis ārsts. Arī saviem audzēkņiem – dedzīgiem latviešu un igauņu jaunekļiem – viņš svētku reizēs – pārgājienos brīvā dabā un dzimšanas dienās – atļāva izdzer pudeli laba alus. Topošajiem skolmeistariem bija pateikts, ka viņi jubileju reizēs var apmeklēt labu krogu kopā ar kādu draugu, bet pēc triju stundu prombūtnes bija jāatgriežas seminārā. Semināra audzēkņiem svētdienās bija jāiet uz baznīcu – pārmaiņus uz Lugažu un pilsētas. Nereti semināristiem baznīcās radās izdevība dievkalpojumos spēlēt ērģeles. Bez speciālas direktora atļaujas abu pirmo kursu audzēkņi nedrīkstēja doties garākās pastaigās vai apmeklēt pilsētu. Trešajā mācību gadā šo ierobežojumu mīkstināja. Ja gadījās pārkāpt šo Cimzes norādījumu, kavētājam un citiem disciplīnas pārkāpējiem bija jāsēž tā saucamajā zilajā istabā jeb karcerī. Kāpēc zilajā istabā? Tāpēc, ka telpas sienas bija nokrāsotas zilā krāsā.Cimzem prasme izdzīvot izpaudās rūpēs par savu ģimeni. Skolotājs gadā algā saņēma pirmajos gados – no 300, bet pēc tam – 500 rubļu. Tā nav bijusi pārāk liela samaksa, bet Cimze prata ar to izdzīvot. No savas algas Cimzem bija jāuztur ne tikai ģimene, bet jāalgo arī palīgskolotājs. Savukārt Cimzes stingrība, kārtība un punktualitāte labi redzama semināra audzēkņu dienas drastiskajā un stingrajā dienas kārtībā. Vai mūsdienu jaunieši spētu no rīta mosties pulksten 5 un brokastīs iztikt ar krūzi tējas un rupjmaizes šķēli? Diezin vai. Vai spētu samierināties, ja mūsdienās skolotāji būtu tik prasīgi un nekad neatkāptos no saviem noteikumiem? Bet semināra audzēkņiem vajadzēja ievērot Cimzes stingrās prasības un pakļauties tām. Turklāt Cimze bija ļoti prasīgs. Par to liecina aculiecinieku atmiņas par tā saucamajiem “nedēļniekiem”. Tas bija viens no audzēkņiem, kuram nedēļu bija jādežurē. Viņam no rīta bija jāpieceļas pirmajam, jāpārbauda kārtība klasē un tā jāizvēdina. Ja kādu reizi nedēļnieks aizmirsa aizkrampēt logu, tad Cimze teicis, ka nedēļas laikā tik grūtu darbu jau nevar apgūt, tāpēc “nabadziņam” bija jādežurē otra nedēļa. Pētot vēstures arhīvus un laikabiedru atmiņas, top skaidrs, ka Cimze bija ne tikai pieticīgs, bet arī ļoti pedantisks, gādīgs un laipns cilvēks pret saviem audzēkņiem, arī izcils diplomāts. Šo skolotāja rakstura iezīmi gan neizprata jaunlatvieši. Diemžēl lielu daļu sava darba mūža Cimzem nācās ziedot, lai aizstāvētos pret baltvāciešu uzbrukumiem no vienas puses un jaunlatviešu – no otras. Baltvācieši viņam pārmeta pārāk plašu semināra mācību programmu un atbalstu nacionālās pašapziņas celšanai. Savukārt jaunlatvieši, tieši pretēji, vainoja Cimzi konservatīvismā un vācu valodas un kultūras pārliekā daudzināšanā. Iespējams, šie pārmetumi bija viens no iemesliem, kāpēc Cimze “sadega” un 67 gadu vecumā aizgāja mūžībā. UZZIŅAISemināra audzēkņu dienas kārtībano pulksten 5 līdz 5.30 – pamošanās, mazgāšanās, apģērbšanās, īsa rīta lūgšanano pulksten 5.30 līdz 7.15 – kluss darbs audzēkņu izraudzītā “vecākā” uzraudzībāno pulksten 7.15 līdz 7.30 – brokastis – rupjmaize (svētdienās – baltmaize) ar krūzi tējasno pulksten 7.30 līdz 8 – guļamtelpas sakārtošana, savas rīta tualetes nobeigšanano pulksten 8 līdz 12 – rīta mācību stundasaptuveni ap 12.30 – pusdienas – zupa ar gaļu vai dārzeņiemlīdz pulksten 14 – brīvais laiks – klavierspēles vingrinājumi, pastaiga semināra tuvumāno pulksten 14 līdz 16 – pēcpusdienas mācību stundasaptuveni 16.30 – launags – krūze piena vai tējas ar rupjmaizi (svētdienās – saldskābmaize)no pulksten 17 līdz 18.30 – brīvs laiks – darbs semināra dārzā pa grupām direktora vadībā, pastaiga pa pilsētuno pulksten 18.30 līdz 18.45 – vakariņas – krūze tējas ar sviestmaizino pulksten 18.45 līdz 21 – kluss mācību darbs “vecākā” uzraudzībāpulksten 21 – vakara lūgšanapēc pulksten 21.15 – vakara tualete, nakts miers
