Šodien Irākā tautai jābalso par konstitūcijas projektu, kaut referendumu iepriekš draudēja izjaukt nemiernieku vienības.
Šodien Irākā tautai jābalso par konstitūcijas projektu, kaut referendumu iepriekš draudēja izjaukt nemiernieku vienības. Lielākā daļa šiītu un kurdu grasās balsot par konstitūcijas apstiprināšanu, bet sunnīti raizējas, jo uzskata — jaunā valsts pārvaldes sistēma mazinās viņu ietekmi. Sunnīti atradās pie varas Sadama Huseina režīma laikā.
Pirms referenduma šonedēļ Irākā pašnāvnieki sarīkoja sprādzienus, aizraujot sev līdzi nāvē vairākus desmitus cilvēku.
Situāciju Irākā uzrauga miera uzturēšanas misijas karavīri, arī latvieši. Viņu vidū arī Latvijas Nacionālo bruņoto spēku (NBS) kaprālis smiltenietis Ģirts Upītis un virsleitnants blomēnietis Nauris Svika.
Psiholoģiska slodze karavīriem un viņu ģimenēm
“No vienas puses, lepojos, ka mans dēls ir tik drosmīgs un šobrīd atrodas misijā Irākā. No otras puses, nepārtraukti ir baiļu sajūta. Ticu Augstākajam un ceru, ka viss būs labi. Ģirts savās vēstulēs raksta, lai neuztraucamies, viņam viss ir kārtībā,” stāsta Ģirta mamma smilteniete Ligita Upīte.
Ģirts sešus mēnešus ilgajā misijā uz Irāku devās 29. augustā. Ģimene ar karavīru sazinās caur vēstulēm, ko atved armijas kapelāni, mobilā tālruņa zvaniem un internetu. “Vismaz tas ir mierinājums,” atzīst Ligita. Viņa cer, ka Saeima samazinās misijas uzturēšanās ilgumu un jau decembrī Ģirts būs mājās. Šī 25 gadus vecajam smiltenietim ir trešā misija. Pirms tam viņš dienēja Kosovā un Maķedonijā.
Uz Irāku Ģirts devās kopā ar NBS Instruktoru skolas kapelānu smiltenieti Normundu Celmiņu. Vietējie viņu vairāk zina kā luterāņu draudzes mācītāju.
Normunds komandējumā Irākā bijis jau divreiz viena gada laikā. Abas reizes viņa brauciena mērķis bija netālu no Alhillas pilsētas izvietotā starptautisko miera uzturēšanas spēku bāze “Čārlijs”. Tajā mitinās arī Polijas bruņoto spēku kontingentā iekļautie Latvijas NBS 2. kājnieku bataljona kareivji.
“Tēti, varbūt tu vari nebraukt,” Normundam pirms došanās uz Irāku lūdza viens no bērniem. Pavisam Zanes un Normunda Celmiņu ģimenē ir četras atvases. Normunds skaidroja, ka nebraukt nevar, jo devis savu piekrišanu.
Latvijas armijas kapelāni misijā Irākā uzturas aptuveni 10 līdz 14 dienu, nomainot cits citu. Iniciatīva sākotnēji nāca no karavīru puses, stāsta Normunds. “Viņi vēlējās, lai pie viņiem brauktu kapelāns. Pirmkārt, karavīri redzēja, ka kapelāni ir Irākā izvietoto armiju vienībām no citām valstīm. Otrkārt, acīmredzot tas viņiem bija nepieciešams. Garīgs atbalsts var palīdzēt.”
“Kapelānam armijā ir liela nozīme,” piekrīt NBS virsseržants Gints Svika. Viņš no Irākas atgriezās 8. septembrī pēc četrarpus mēnešus ilga dienesta.
“Misija Irākā vairāk vai mazāk ir psiholoģiska slodze,” atklāj Gints. “Dienests Latvijā ir pavisam kaut kas cits. Dienot Irākā, ļoti liela nozīme ir karavīra psiholoģiskajai sagatavotībai. Ar kapelānu viņš var brīvi izrunāties, pateikt visu, kas sakrājies uz sirds. Ar komandieri tas nav iespējams. Viņš var būt labākais draugs, taču nedrīkst aizmirst, ka viņš ir komandieris. Savukārt kapelāns kaut mājiena veidā no karavīriem uzzināto tālāk pateiks komandierim, norādot, kurai problēmai jāpievērš uzmanība, taču nekad neatklās, tieši kurš un ko ir teicis.”
Četros mēnešos Irākā nosirmo
Kapelāns it īpaši ir nepieciešams, ja dienesta laiks misijā Irākā ir seši mēneši, domā Gints. Nemieru plosītā valstī tas nav maz, sevišķi tagad, kad Irākā ir saspīlēta situācija. Musulmaņiem sākas svētais ramadāns. Valsti plosa kaislības par jauno konstitūciju. Teroristi rīko sprādzienus, kuros mirst desmitiem cilvēku.
“Dienesta laiku Irākā centos uztvert ar smaidu un humoru, taču psiholoģiskā slodze uzkrājās zemapziņā. To atklāju, kad atgriezos Latvijā un sāku ataudzēt matus. Esmu nosirmojis,” atzīst 29 gadus vecais Gints. Misijā viņš daudz uzturējās ārpus bāzes, vadājot ar automašīnu komandieri uz Bagdādi, Kuveitu un citām tālām vietām. “Izbraucot no bāzes, nekad nevarēju būt drošs, ka atgriezīšos atpakaļ. Izredzes bija 50 uz 50.”
Tomēr, neraugoties uz militāristu dzīvi virs naža asmens, Normunds saka: “Irākā nesastapu nevienu karavīru, kurš jautātu, kāpēc viņš tur atrodas.”
“Visi zina, kāpēc viņi ir Irākā. Latvija ir iestājusies NATO, un mēs no NATO gaidām drošību. Misija Irākā ir mūsu nelielā līdzdalība tajā, ko varam dot. Nedrīkstam tikai gaidīt, kad mums kāds palīdzēs. Kaut kas jāiegulda arī no sevis,” uzskata Normunds.
Pēc sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS datiem, vairākums aptaujāto iedzīvotāju tomēr uzskata, ka Latvijas karavīriem Irāka ir jāatstāj. “Mūsu puišiem tur nav ko darīt,” tādu viedokli arī “Ziemeļlatvijai” pauda vairākums apvaicāto cilvēku, pārsvarā sievietes.
Tomēr armijas kapelāns tā nedomā un teic, ka miera uzturēšanas misija nav arī krasā pretrunā ar reliģiju. “Ir situācijas, kurās vajadzīga rīcība un kurās nevar tikai sēdēt un mīļā miera labad neko nedarīt, lai kaut kas mainītos. Tādos gadījumos acu pievēršana jau uzskatāma par liekulību. Jā, Bībelē ir teikts: “Tev nebūs nokaut.” Taču, kaut arī karavīrs savā ziņā tiek gatavots, lai nogalinātu pretinieku, miera uzturēšanas misijā viņš nebrauc karot. Tā ir misija ar mērķi ieviest mieru, stabilitāti un kārtību šajā valstī, nevis to okupēt.”
Normunds min piemēru, kāpēc jākontrolē situācija Irākā. Tur sarīkotajos terora aktos iet bojā ne tikai militāristi, bet arī cilviliedzīvotāji — gan bērni, gan pieaugušie.
Garīdznieks nedrīkst būt bruņots
Lai nokļūtu armijas bāzē Irākā, Normunds ar lidmašīnu vispirms lidoja līdz Kuveitai. No Kuveitas tālais un ilgais ceļš uz bāzi cauri tuksnesim jāmēro ar kolonnā braucošām armijas automašīnām ļoti lielā karstumā. Augusta nogalē un septembra sākumā atzīme termometra stabiņā Irākā pārsniedza plus 40 grādu. Turklāt, iebraucot Irākā, obligāti jāuzvelk bruņuveste un galvā jāliek ķivere. Rezultātā sviedri plūst straumītēs.
Bāze, kurā dzīvo latvieši, atrodas netālu no Alhillas pilsētas. Plašajā nometnes teritorijā dislocēti karavīri no ASV, Polijas, Lietuvas, Slovākijas, Armēnijas, Salvadoras un Mongolijas. Pārsvarā viņi dzīvo konteineriem līdzīgās baltās mājiņās. Tās visas aprīkotas ar gaisa kondicionieriem. Ēdienu karavīriem gatavo uz vietas, taču visus produktus ved no Amerikas. Irākā neko neiepērk.
Bāzē Latvijas NBS karavīriem ir neliela kapela, kurā notiek dievkalpojumi. Zem klajas debess kopā sanākšanas ir īsu brīdi, jo, ilgi uzturoties tuksneša svelmē, var noģībt.
Normunds karavīrus uzrunāja ne tikai dievkalpojumā, bet arī individuāli, kad viņiem bija brīvi brīži, arī kopā braucot patruļā vai konvojā. Jāpiebilst, ka miera uzturēšanas operācijās kapelāns vienlaikus ir garīdznieks un karavīrs, taču viņš nav kaujinieks un nedrīkst būt bruņots. Tas nozīmē, ka patruļās atliek paļauties uz citu aizsardzību.
Patrulēšana nozīmē konkrētas teritorijas kontroli, skaidro Normunds. “Karavīriem jāpārbauda, kas tajā notiek, — vai viss ir kārtībā, vai nav kaut kur uzlikti spridzekļi, vai nav vērojamas nemiernieku aktivitātes. Mēs patruļā braucām naktī. Toreiz viss bija mierīgi.”
Svarīgākais, ko darīt ar baiļu sajūtu
Sprādzienus Normunds Irākā nedzirdēja, toties šāvieni bāzes apkārtnē atskanēja bieži. Nometni apsargā (tobrīd to darīja mongoļu karavīri). Redzot kādu tuvojamies nometnei, sargi vispirms raida gaisā brīdinājuma šāvienus. Ja tuvojošās personas nereaģē, tiek atklāta tieša apšaude.
“Baiļu sajūta ir visiem. Tā nekur nepaliek,” teic Normunds, taujāts, vai viņam Irākā bija bail. Par to, kas varēja notikt, smiltenietis sāka domāt tikai pēc atgriešanās Latvijā. “Svarīgākais jautājums ir tas, ko darīt ar baiļu sajūtu — tai padoties vai tikt ar to galā. Es domāju, ir situācijas, kad bailes iespējams uzveikt,” viņš ir pārliecināts.
Normundam saku, ka, manuprāt, uzmundrinot karavīrus, kapelānam vienlaikus jābūt arī psihologam, taču viņš tam pilnībā nepiekrīt. “Ir daudz atšķirīga tajā, kā lietas risina garīdznieks un psihologs. Garīzniekam primārais atskaites punkts visu jautājumu un problēmu risinājumā ir paļāvība uz Dievu. Psihologam tā vairāk vai mazāk ir paļāvība uz viņa intuīciju un to, ka viņš zina, kas ar cilvēku notiek. Tas nav maz, bet, manuprāt, ar to vien nepietiek.”
Arī armijas kapelāniem līdzdalība miera uzturēšanas misijās ir psiholoģiska slodze, tāpēc tai iepriekš jāgatavojas. Šomēnes ar NBS nosūtījumu Normunds Kanādā mācījās īpašos kursos par kapelāna misiju miera uzturēšanas operācijās. Tur viņš bija vienīgais ar misijas pieredzi Irākā.
Latvijā nav daudz armijas kapelānu — tikai 10 vai 11, teic smiltenietis.
Terora aktus pārsvarā veic algotņi
Priekšstatu par Irāku un tās iedzīvotājiem Normunds ieguva izbraucienos ārpus bāzes.
“Radās iespaids, ka šī tuksnešainā zeme ar daudzām naftas atradnēm varētu būt bagāta. Tomēr liela daļa iedzīvotāju ir nabadzīgi. Lauku reģionos viņi dzīvo no māla un mēsliem salipinātās būdiņās. Sievietes tērpušās melnās parandžās. Var redzēt tikai acis. Vīriešiem raksturīgi balti halāti un galvassegas.”
Karavīri stāstījuši, ka vietējo iedzīvotāju attieksme pret miera uzrurēšanas spēkiem parasti ir diezgan pozitīva. Irākieši cenšoties uzturēt attiecības mierīgā, labdabīgā veidā, bez liekas agresivitātes. Karavīru kontakti ar vietējiem patruļās ir neizbēgami, piemēram, ja tiek dota pavēle meklēt mājās ieročus.
95 procenti no Irākas iedzīvotājiem ir musulmaņi. Normunds savulaik, studējot teoloģiju, iepazinis arī Korānu.
“Korānā ir teksti, kas, salīdzinot ar Bībeli, it kā attaisno agresiju. Taču tajā pašā laikā Korānā, tāpat kā Bībelē, ir rakstīts: “Tev nebūs nokaut.” Tas, uz ko balstās teroristi, ir viņu veikta Korāna subjektīva interpretācija savās interesēs. Jebkuru tekstu interpetējot var sagrozīt. Tā ir sava veida manipulācija ar cilvēkiem, ar viņu ticību un pārliecību. Jo mazāk cilvēks ir izglītos, jo vieglāk ar viņu manipulēt. Cik zinu, Irākā liela daļa iedzīvotāju ir analfabēti. Taču lielākā daļa no cilvēkiem, kuri veic terora aktus, ir algotņi. Viņi zina, ko dara un ka saņems par to naudu,” stāsta Normunds.
***
“Aptuveni trīs ceturtdaļas aptaujāto Latvijas iedzīvotāju norāda, ka Saeimai būtu jālemj, ka Latvijas karavīriem Irāka ir jāatstāj, liecina sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS 2005. gada septembrī veiktās aptaujas dati.
Saskaņā ar aptaujas rezultātiem vairāk nekā divas trešdaļas Latvijas iedzīvotāju (70 procentu) uzskata, ka Saeimas 2003. gada lēmums par Latvijas karavīru došanos uz Irāku miera uzturēšanas misijā nebija pareizs. Viedokli, ka Saeimas rīcība bija pareiza, pauda piektdaļa respondentu (19 procentu), bet nedaudz vairāk kā 10 daļa aptaujāto (11 procentu) atturējās sniegt noteiktu vērtējumu.”
(Interneta portāls “Apollo”, 2005. gada 6. oktobris)
***
Sprādzienā Irākā 30 bojāgājušo
“Kāds terorists pašnāvnieks trešdien uzspridzinājies Irākas armijas rekrūšu pūlī militārajā bāzē Tellafaras pilsētā valsts ziemeļos, nogalinot vismaz 30 cilvēku, ziņo policija. Policijas priekšnieks Nadžims Abdulla pavēstīja, ka vēl vismaz 35 cilvēki guvuši ievainojumus. Dienu iepriekš, citam pašnāvniekam uzspridzinoties savā automašīnā ļaužu pilnajā tirgū, šajā pašā pilsētā tika nogalināti vismaz 24 un ievainoti 36 cilvēki.”
(Ziņu aģentūra par 2005. gada 12. oktobra notikumiem Irākā)
***
Sprādzieni nogalina desmitiem irākiešu
“Divu pašnāvnieku sarīkotos sprādzienos otrdien Irākā nogalināti vairāk nekā 30 cilvēki. Uzbrukumi veikti četras dienas pirms tautas nobalsošanas par jauno valsts konstitūciju, kas padziļinājusi nesaskaņas starp sunnītu un šiītu musulmaņiem.
Tellafaras pilsētā valsts rietumos cilvēku pilnā tirgū eksplodējusi automašīna, nogalinot vismaz 30 cilvēku, bet cits pašnāvnieks Bagdādē pie kāda armijas kontrolpunkta sarīkojis sprādzienu, kurā bojā gājuši vismaz septiņi cilvēki. Bagdādē otrdien izdarīti vēl astoņi uzbrukumi un nogalināti pieci cilvēki.”
(Reuters, LETA, BNS par 2005. gada 11. oktobra notikumiem Irākā)
