Bailes pandēmijas laikā bija
vienas no emocijām, ko izjuta daudzi. Tādēļ pastiprināti tika mazgātas rokas,
ar dezinfekcijas līdzekļiem tīrītas mājas, cilvēki vairījās sarokoties un
satikties. Taču bailes var būt arī daudz ikdienišķākas – no rāpuļiem, vardēm,
augstuma, ūdens. Kas tās izraisa un vai ar tām nepieciešams cīnīties, skaidro
krīzes psihologs Gints Kapenieks.
Gan pozitīvi, gan negatīvi
Tā ir viena no pamatemocijām
tāpat kā interese, izbrīns, prieks, bēdas, riebums, nicinājums, kauns, vaina.
Bailes, kauns un vaina ir negatīvi mobilizējošās emocijas.
Tas nozīmē virzību uz
darbību. Bailes ir vērstas pret konkrētu objektu, bet tam ir gan pozitīvā, gan
negatīvā puse. Tās mūs aizsargā, palīdz izdzīvot. Bet ar bailēm saistīti arī
tādi stāvokļi kā trauksme, panika, fobijas.
Lai saprastu atšķirību starp
bailēm un trauksmi, minēšu piemēru. Ja, ienākot kabinetā, cilvēks saka: te ir
bīstami uzturēties, nav patīkama sajūta – tā ir trauksme. Ja es saku: man te
pamucis indīgs zirneklis, tas atrodas un tiek ielikts akvārijā, bet sajūta tik
un tā nav patīkama, es apzinos, ka tur ir konkrētas briesmas, un izjūtu bailes.
Trauksme ir bīstamāks stāvoklis, jo satraucamies, bet nezinām iemeslu, ir
iekšēja spriedze.
Runājot par aktuālo situāciju – liekas, šobrīd bailes
no vīrusa mazinājušās. Taču viens laiks bija tāds, kad visu dezinficēja,
baidījās satikties, pieskarties otram.
Tā vairāk bija trauksme, jo
darbojās nezināmā faktors, kas tas ir, kā būs. Sākumā visi skatījās pa
televizoru, kā iet citās valstīs, cik saslimuši. Taču, iepazīstot briesmas,
cilvēkam ir raksturīgi adaptēties. Tagad tas mazinājies, kovids kaut kur ir,
bet jau aktuālāki kļūst, piemēram, masu nemieri Amerikā.
Tas nozīmē, ka ar laiku cilvēki pierod un vairs
nebaidās, jo liekas – cik tad ilgi tā dzīvosim? Tā “man vienalga” sajūta ir
drosme vai kāds cits mehānisms?
Cilvēks pie visa pierod. Te
nāk prātā stāsti par kara laiku. Man nesen bija saruna ar vecāku vīru, kurš
bērnībā dzīvoja Liepājā. Viņš stāstīja, ka 1944. un 1945. gadā, “Kurzemes
katla” laikā, kad pastāvīgi notika bombardēšana, sēdēja patvertnē, bumbas
apkārt krita, bet baiļu nebija, jo cilvēki bija pieraduši. Starp citu, bērni
visātrāk adaptējas tādās situācijās.
Bet, ja cilvēks otram iedveš bailes, tas ir arī labs
manipulācijas līdzeklis.
Ja ir pārņēmušas tādas
emocijas kā bailes un trauksme, ar cilvēku ir viegli manipulēt. Netieši
mēģinājumi no sabiedrības pārstāvjiem to darīt jau bija. Cilvēkam, kurš baidās,
visu ko var pārdot, tajā skaitā maskas par desmitreiz lielāku cenu, viņu var
nosūtīt, kur grib, iedvest idejas, ka tas ir sliktais un nāk no turienes.
Pašas bailes ir kā vīruss, ar
tām var aplipināt, un tad sākas panika. Mums arī bija fragmenti, kur to varēja
redzēt – tualetes papīra, masku, dezinfekcijas līdzekļu izpirkšana, bēgšana uz
laukiem.
Kas ir biežākās, izplatītākās bailes – no augstuma,
lidošanas?
Kā jau minēju, bailēm ir mūs
aizsargājošā, adaptīvā daba, kas ir normāli un labi. Taču ir arī fobijas, kad
bailes pāraug tādā stāvoklī, kad tās ir desmitreiz lielākas nekā pamatojums.
Tādas ir bailes no augstuma, bailes braukt ar liftu, bailes no zirnekļiem,
čūskām.
Un ko ar to darīt? Vai ir jāmēģina tikt galā?
Jā, protams! Bailes ir jāiepazīst,
tām jāskatās virsū, jāizrunā, jāvirpina no visām pusēm, tad paliek mazākas.
Nevajag bēgt, bet censties apzināties situāciju, izprast, kāds ir pamatojums.
Pandēmijas laikā droši vien vairāk bija bailes nevis
no vīrusa, bet no paša sliktākā.
Mēs pat baidāmies nāvi saukt
vārdā. Tāpēc, ka dzīvē cenšamies par to nedomāt. Tas sabiedrībā ir nepatīkams,
mazliet aizliegts temats. Bet nāve ir mūsu dzīves sastāvdaļa. Neviens uz šīs
pasaules dzīvot mūžīgi nav palicis. Visi atnākam un aizejam. Tas jāapzinās un
jāpieņem.
Šeit ir svarīgi neaizmirst
par Lielo Absolūtu – tas var būt Dievs, pasaules arhitekts, daba, pasaules
kārtība, vienalga, kā to nosaucam. Jāsamierinās, ka es esmu cilvēks, esmu šeit,
ir lielā programma, un nevaru to mainīt. Bet šis process prasa drosmi. Ja par
to runā, domā, arī nāves bailes paliek daudz mazākas un dzīve kļūst spilgtāka.
Parasti dzīvojam, kaut ko atliekot uz rītdienu, tālāku nākotni, domājot, ka gan
jau vēl būs laiks ar vienu vai otru sariktēt attiecības. Ja zini, ka dzīve ir
ierobežots resurss, tas liek saņemties, visu sev apkārt sakārtot un dzīvot
katru dienu kā pēdējo.
Bet tajā pašā laikā neplānot droši vien arī nav
pareizi.
Uz priekšu jau vari plānot.
Bet tas liek plānus veidot reālus, izpildīt, strukturēt savu dzīvi.
Pieaugušie baidās nosaukt to vārdā un cenšas nerunāt,
bet bērni bieži vien tieši pretēji – brīvi izturas pret miršanas faktu, mēdz
par to jokot.
Domāju, ka bērnus nevajag
apsaukt, bet tā arī nav lieta, par ko diži jokot. Par to ir jārunā, jārunā
nopietni, bet bez galējībām. Jāsaprot, ka bērnā nekas no nekā neveidojas. Viņš
informāciju uztver no mums, mēs radām uzstādījumus. Esmu saskāries arī ar
jautājumu, vai bērnu ņemt līdzi uz bērēm. Ja viņš noteikti negrib, tad nevajag.
Bet, ja saka: labi, esmu ar mieru atvadīties no vecmāmiņas, tad, protams, jāņem
līdzi.
Bērni gan bieži par nāves
faktu nedomā, viņiem ir daudz citu lietu, ko darīt. Bet arī bērniem var būt
lielas bailes, fobijas. Ar to savā darbā esmu saskāries. Ja pieaugušais ir
blakus un visu pareizi izrunā, bailes iet mazumā.
Bērni bieži baidās no tumsas,
viņiem bail aiziet naktī uz tualeti, jo ir iedoma, ka tur sēž negatīvie varoņi
no multiplikācijas filmām, spoki. Tad vecāki mēdz teikt: nemuļķojies, viss ir
kārtībā. Aiz rokas aizvelk: redzi, neviena nav. Jā, bērns aiziet, bet bailes
viņam turpinās, tikai vairs to nestāsta vecākiem. Šādā situācijā svarīgi, lai
vecāki pastāsta, kā pašiem bērnībā bijis. Varbūt var iedot lukturīti, ko naktī
paspīdināt.
Ja mazam bērnam ir bailes no salūta, daudzi vecāki
vienkārši neved uz uguņošanu svētkos. Taču pareizi būtu nevis mēģināt visu
laiku pasargāt, bet rīkoties tieši pretēji – izstāstīt un aizvest?
Ir jāieklausās, cik viņš ir
gatavs. Mēs bieži vien procesus gribam paātrināt – izstāstām un uzreiz vedam uz
salūtu. Ja bērnam ir bail no uguņošanas, pirmajā gadā var mājās pa logu
paskatīties. Nākamajā – izvest laukā, bet ļaut vērot no tāluma. Un tā palēnām
uz priekšu.
Droši vien pieaugušajam jāiedomājas sevi bērna vietā –
pašam jau arī negribētos uzreiz kāpt kalnos, ja ir bail no augstuma.
Rietumvalstīs, piemēram, tiek
veidotas grupas cilvēkiem, kas baidās braukt ar lidmašīnu. Terapeits ar šiem
cilvēkiem visu izrunā. Tad viņi aizbrauc uz lidostu, iesēžas lidmašīnā.
Nākamajā reizē pabraukā no viena gala līdz otram pa skrejceļu.
Pēc katras reizes pārrunā
izjūtas. Grupas darba nobeigumā visi lidmašīnā lido virs pilsētas un ar savu
fobiju ir tikuši galā. Vismaz uz laiku.
Bailes par saviem bērniem, liekas, arī ir diezgan
izplatītas, sevišķi mammām un visos vecumos. Arī tad, kad ir sirma galva un
bērni pieauguši. Vai ir jāmācās paļauties uz augstākiem spēkiem, ka viss būs
kārtībā? Nevar jau visu laiku noturēt saitītē!
Mūsos ir tas perfektums, ka
gribam visu kontrolēt. Arī mamma grib visu dzīvi salikt kā savu virtuves
skapīti, kur viss pa plauktiņiem sakārtots. Bet jāsaprot, ka lielā dzīve,
programma, kurā dzīvojam, kontrolei nepadodas. Tajā viss ir mainīgs. Kaut kas
sākas, kaut kas beidzas. Kaut kas aiziet un kaut kas rodas. Paši varam
kontrolēt trīsdesmit līdz piecdesmit procentus savas dzīves. Pārējo nosaka
lielā programma. Protams, jādara viss, ko vari. Ir jābūt atbildībai par savu
dzīvi, bet ir lietas, ko nevari kontrolēt. Tāpat kā runājām par lidmašīnu – tev
ir jāpaļaujas uz lidotājiem, lidmašīnas tehnisko stāvokli.
Iespējams, tieši tāpēc tik daudziem ir bail lidot, lai
gan ar automašīnām notiek vēl vairāk negadījumu. Bet tur ir sajūta, ka
kontrolējam.
Šoferim nav tādu baiļu un
trauksmes kā blakussēdētājam. Te man nāk prātā angļu seriāls “Smalkais stils”
un Burkā kundze, kas visu laiku kontrolēja savu vīru. Varbūt ar to vajag sākt –
ka uzticies otram cilvēkam, viņš pie stūres sēž un zina, ko dara. Tas pats
attiecas ar dzīvi un bērniem – ja iet atpūsties, brauc ekskursijā, dodas uz
jūru peldēties, uzticies! Uzticies pasaulei!
