Pēc atvaļinājuma prieks atkal bija satikt kolēģus, tomēr skumji jāatzīst — no darbiem un aktīvām domām brīvais mēnesis aizskrēja vēja spārniem.
Pēc atvaļinājuma prieks atkal bija satikt kolēģus, tomēr skumji jāatzīst — no darbiem un aktīvām domām brīvais mēnesis aizskrēja vēja spārniem. Lielā apņemšanās — gluži vai “izlaizīt” sava mājokļa visus stūrus un kaktus — aizmirsās jau pirmajās brīvajās dienās, jo tā vietā atradās citas bezrūpīgākas un patīkamākas nodarbes. Psihologi uzskata, ka atvaļinājums esot jāplāno, jo tad izdošoties īstenot visas ieceres un plānus, kas izsapņoti ziemas tumšajos vakaros. Uzdrošinos apgalvot, ka arī spontānas idejas spēj sagādāt prieku un milzum daudz pozītīvu emociju. Nepiederu tai cilvēku kategorijai, kuri savu laiku un dzīvi mēdz īpaši plānot, tāpēc man pieņemamāk ir darīt to, kas tobrīd šķiet visaktuālākais un patīkamākais, vai arī nedarīt vispār neko — tikai skaitīt mākoņaitiņas zilajās debesīs. Un ja tas sagādā prieku, kāpēc gan, šūpojot kājas, to nedarīt?
Mana atvaļinājuma zelta fondā būs atmiņas par pavadīto laiku pie jūras, akmentiņu lasīšanu kopā ar meitām, zāļu tēju vākšanu un smaržīgo saišķīšu kaltēšanu, peldēšanos pa pliko dīķī, upeņu lasīšanu un ievārījuma vārīšanu, gurķu marinēšanu, atpūtu kopā ar zirgiem, lēkāšanu pa batutu un skaļu kliegšanu, satikšanos ar vidusskolas “cīņu” biedriem un braukšanu ar velosipēdu. Pēc ilgiem gadiem pārvarēju kūtrumu un atsāku braukt ar velosipēdu un — ticiet vai ne — emocijas ir gana jautras un interesantas — ne vairs mugura sāp, ne ir slinkums izkustināt kājas. Neuzskatu, ka naudas daudzums ietekmē atvaļinājuma kvalitāti, jo arī bez lieliem ieguldījumiem var atpūsties un baudīt dzīvi. Galvenā ir vēlme atrast iespējas un patīkamus cilvēkus, ar kuriem var doties dēkās.
Lai gan tagad atkal garas stundas būs jāsēž pie datora, vēl augustā esmu iecerējusi savai labsajūtai dažas izklaides, piemēram, zvaigžņu skaitīšanu tumšajās augusta naktīs, makšķerēšanu un bradāšanu gar jūras krastu, ogošanu, sēņošanu un ziemas krājumu gatavošanu. Nekad nedomāju, ka konservēšana spēj sagādāt prieku un gandarījumu. Vienmēr nedaudz jocīgi šķita cilvēki, kuri visu centās sabāzt trīs litru burkās, bet nu jāatzīst, ka arī man tas šķiet interesanti. Iespējams, ziemā, kad galdā likšu savus “brūvējumus”, atmiņā uzplaiksnīs mirkļi no atvaļinājuma un dzīve atkal šķitīs saulaina un jauka!