Tā tam nebija jānotiek

“Latvijas valsts izbeidzas tieši šādi, un jābūt ar visām ķeskām nopirktiem draņķiem, lai to nesaskatītu vai pat atbalstītu,” –  tad, kad ieraudzīju šo žurnālista Lato Lapsas komentāru “Twitter” pie “Ziemeļlatvijā” publicētā mana raksta “Pēdējo reizi satikties aicina Bilskas pamatskola”, mūsu portāla  “Facebook” kontā paskatījos komentāru kopējo skaitu.

Savu viedokli (pārsvarā sašutumu par Latvijas lauku skolu slēgšanu,  Latvijas lauku nolemšanu iznīcībai un satraukumu par izglītības līmeņa krišanos, jo ne visi bērni spēj labi apgūt mācību vielu lielās klasēs) bija izteikuši 557 cilvēki.

Tas ir daudz, jo mēs neesam “Delfi” vai citi lielie ziņu portāli, kas aptver Latvijas mēroga auditoriju. Bet saku to es ne tāpēc, lai padižotos, – nebūt nē. Es novērtēju to, ka mūsu valstī ir cilvēki, kuri akli nepiekrīt valdības uzņemtajam kursam lauku reģionos pēc iespējas vairāk kaut ko slēgt, optimizēt, centralizēt, lai īstenotu tikai valdībai pašai vien zināmus, sabiedrībai nepubliskojamus mērķus, kuru dēļ lielā Latvijas teritorijā ir jāsamazina cilvēku skaits.

Mana pārliecība – Latvijā ir jānotur katra skola pēc iespējas tuvāk ģimeņu dzīvesvietām, vienalga, cik bērnu šajā skolā mācītos, un finansējums tam ir jāatrod, kaut ar valsts mērķdotācijām, ja pašvaldībām vienām savu skolu uzturēšana ir par grūtu. Un valdības politikai izglītības jomā bija jābūt pilnīgi pretējā virzienā, proti, stiprinot skolas un izglītības kvalitāti arī pagastos, ne tikai pilsētās, un veidojot lauku reģionus par ģimenēm pievilcīgu dzīves vietu.

Ja lauksaimnieki saka, ka lauksaimniecība ir nacionālās drošības jautājums, tad tāds pats nacionālās drošības jautājums ir izglītība. Taču  mūsu valsts valdības daudzu gadu garumā ir novedušas šo nozari tik tālu, ka īsi pirms jaunā mācību gada sākuma daudzās Latvijas skolās trūkst pedagogu un nav, kas bērniem mācītu ķīmiju, latviešu valodu un tā tālāk.

Latvijā pēdējo gadu desmitu laikā nav notikušas globālas kataklizmas, piemēram, zemestrīces vai masveida tornado (tikai šogad – viesuļvētra Zemgalē), nav bijuši kari vai kādi citi satricinājumi. Valsts dzīvo miermīlīgi. Vai jūs, kas lasāt šīs rindas, esat kādreiz prātojuši, kāpēc Latvijas valsts budžetā nekad nekam nepietiek naudas un valsts parāds turpina   augt? (2022. gadā tas sasniedza 15,9 miljardus eiro jeb 40,8% no iekšzemes kopprodukta).

Pie mana raksta par Bilskas skolu Aldis Reinbergs uzrakstījis šādu komentāru: “Nožēlojami. Latvija principā ir nolemta pilnīgai iznīcībai. Mums, piemēram, šeit, Somijā, mazā pilsētā (apmēram kā Dobele) ir 5 skolas (1.–9. klasei), 1 augstskola, 6 pamatskolas (1.–5. klasei) un 7 bērnudārzi, un tā ir katrā pilsētiņā. Bet (Latvijā) visa problēma ir nožēlojami mazajā darba atalgojumā, Latvijā principā laukos nav ko darīt, jo nespēsiet uzturēt ģimeni dēļ tā, ka vai nu nav vispār darba, vai zema atalgojuma dēļ, tāpēc, kas var, jau ir ārzemēs, un pārējie diemžēl tikai eksistē.”