Svarīgi atcerēties un pieminēt

Pirms 31 gada janvārī, kad Rīgā ieradās cilvēki no Latvijas malu malām, lai ar nevardarbīgu pretošanos aizstāvētu Latvijas neatkarību, biju savas vecākās meitas vecumā.

Skatoties ar tagadējo prātu un dzīves pieredzi, tāds skuķis vien biju, kurš nesen “izrāpies” no padomju vidusskolas skolas sola. Protams, ka tolaik šie notikumi bija satraucoši un daudzām Latvijas ģimenēm prasīja ne tikai uzdrīkstēšanos un drosmi, bet arī negulētas naktis un izraudātas acis. Par saviem mīļajiem tuviniekiem – tēviem, vīriem un brāļiem – pārdzīvoja mājās palikušie. Pasaulē janvāra barikādēm piedēvē nenovērtējamu nozīmīgumu, norādot, kā Latvijas iedzīvotāji bez ieročiem, vien vairākās vietās Rīgā un Vecrīgā sēžot pie ugunskuriem un slēpjoties aiz smagās tehnikas, betona bluķiem un dzeloņdrātīm, sargāja tolaik vēl pārāk trauslo Latvijas neatkarību. Latvijas tauta to tiešām nosargāja, un, manuprāt, vēsturniekiem būs vēl daudz jāpēta tālaika notikumi.

Diemžēl šogad, kad mums būtu no sirds jāpiemin šie pirms trīsdesmit viena gada notikušie dižie vēsturiskie notikumi, iedzīvotāju prātus pārņem saņemtie milzīgie rēķini par apkuri, gāzi un elektroenerģiju. Daudziem jau sāk pietrūkt spēka dzīvot, kur nu vēl svinēt svētkus un pieminēt Latvijai nozīmīgus notikumus.    

Pieļauju, ka man kāds pārmetīs patriotisma neesamību, bet diemžēl arvien vairāk nākas dzirdēt cilvēku bēdu stāstus, nevis pacilājošas runas par savu Latviju. Pēdējā laikā daudz tiek runāts par šo sāpīgo tēmu, bet diemžēl valdība neko nav pasākusi, lai lielāko daļu savas tautas neiedzītu pilnīgā strupceļā. Lai tie, kuriem pietiek gara spēka šajās janvāra dienās pašiem aizdomāties par barikādēm, par tām pastāsta arī jaunajai paaudzei. Vismaz tādā veidā būsim atcerējušies un pieminējuši.