Strādā komandā ar abu pagastu iedzīvotājiem

Jaunais, 2025. gads ir sācies, bet tā sagaidīšanas svētki vēl nebeidzas. Palsmanes kultūras nams aicina visus uz Jaungada ballīti, kas notiks 17. janvārī pulksten 21 pie galdiņiem. Līdzi jāņem savi “groziņi”.

Kultūras nams sola parūpēties par aizraujošu vakara programmu, atskatoties uz 2024. gadā Palsmanē paveikto, bet par mūziku rūpēsies grupa “Zemeņu iela” no Valmieras. (ballē ieeja ir par maksu).

“Nāc kopā ar draugiem, ģimeni vai kolēģiem! Iepriecināsim viens otru ar sarunām un svētku sajūtu,” aicina Palsmanes kultūras nama un Variņu tautas nama jaunā vadītāja Inese Priedīte. Jaungada balle būs viņas pirmais rīkotais pasākums Palsmanes kultūras nama telpās (ārā tā bija Ziemassvētku egles rotājumu iedegšana).

Kopš Inese Priedīte no 2024. gada 1. novembra sāka vadīt Palsmanes kultūras namu un Variņu tautas namu, turpinot šo iestāžu iepriekšējo vadītāju Aijas Zeibotes (Palsmanē) un Veltas Elstiņas (Variņos) iesākto, “Ziemeļlatvija” no Palsmanes un Variņu pagastu iedzīvotājiem vairākkārt dzirdējusi atzinīgi uzteicam Inesi Priedīti par viņas darbu un ieinteresēto, atsaucīgo attieksmi.

Inese Priedīte Smiltenes novada kultūras jomā ir faktiski jaunpienācēja, ja neskaita savulaik nostrādātos trīs gadus noformēšanas mākslinieces amatā Smiltenes Kultūras centrā, tāpēc “Ziemeļlatvija” aicināja Inesi Priedīti uz sarunu par viņas līdzšinējo dzīves gājumu un iecerēm jaunajā darbā.

– Dzirdot no Variņu un Palsmanes pagastu iedzīvotājiem pirmās atzinīgās atsauksmes par jūsu darbu, rodas iespaids, ka jums ir pieredze un zināšanas, kā strādāt. Pēc izglītības esat kultūras darba speciāliste?

– Nē. Man ir izglītība uzņēmējdarbībā. Esmu dzimusi un augusi rīdziniece, bet Palsmanē ieprecējos. Kad piedzima pirmais bērns, vīrs piedāvāja pārcelties uz laukiem – viņa vecāku māju Palsmanē. Tas bija pirms aptuveni 11 gadiem. Aizbraucām, apskatījāmies māju. Palsmanē biju pirmo reizi un pie sevis nodomāju – “lai tiem cilvēkiem veicas, kuri šeit dzīvos, bet es tam neesmu gatava”. Taču vīrs mani iedrošināja – varēs māju saremontēt, kā vēlos. Tad sāku domāt – bērnam vajadzēs bērnudārzu, Rīgā rindas uz to ir lielas, varbūt tiešām ir laiks kaut ko mainīt savā dzīvē. Tā mēs no Rīgas pārcēlāmies uz Palsmani.