Vai bērniem patīk sporta nodarbības un kā tās skolā pasniedz?
Māris Stabiņš, Grundzāles pamatskolas sporta skolotājs
90 procentiem skolēnu patīk sports
Medicīnā vajadzētu ieviest jaunu sistēmu. Tiem, kuri ir sporta klubu biedri un aktīvi tajos darbojas, par ārsta apmeklējumu vajadzētu maksāt par 50 procentiem mazāk. Citi uzreiz saprastu, ka vajag nodarboties ar sportu un ar laiku nācijas veselība uzlabotos. Cilvēki laikus saprastu, cik labi ir sportot.
Par jauniešu sportu runājot, neadekvāti dārga ir dalības maksa sacensībās. Piemēram, slēpošanas sacensībās starta maksa vienam bērnam ir pieci lati. Cenas ir fantastiskas. Pieaugušajiem tādu naudu varētu prasīt, bet ne jau bērniem. Vienīgi Ziemas olimpiādē Ērgļos nebija jāmaksā. Labi, ka sporta pasākumu pie mums ir daudz. Bet diemžēl uz daudziem nav iespējams aizbraukt naudas trūkuma dēļ. Sporto arī trūcīgo ģimeņu bērni, bet viņi uz mačiem vienkārši netiek, kaut arī rezultāti būtu labāki. Maksai vajadzētu būt simboliskai, līdz latam, bet ne vairāk.
Organizatoriem nevajadzētu uz bērnu rēķina pelnīt. Esmu papētījis, ka Igaunijā dalības maksas ir krietni mazākas, jo valsts atbalsta sacensību rīkotājus.
Par Grundzāles pamatskolu varu pateikt, ka 90 procentiem mūsu skolēnu sporta nodarbības patīk. Salīdzinot ar Rīgas skolām, mūsējā ir ļoti maz bērnu, kuri atbrīvoti no sporta nodarbībām. Stundas tiek pasniegtas pēc noteiktas programmas. Agrāk bija rokas bumbas un vingrošana uz rīkiem. Labi, ka to no programmas izņēma, jo daudzās skolās nebija atbilstošs aprīkojums. Tagad ir orientēšanās sports, kas mums ir daudz pieņemamāks.
Guntars Markss, Smiltenes sporta centra vadītājs
Domāšanā padomju laiks atstājis stereotipus
Nesaskatu vienotu valsts attīstības stratēģiju, kas sekmētu mērķtiecīgu sporta sistēmas attīstību valstī.
Izpratne dažādām, ar sportu saistītām institūcijām un to pārstāvjiem par valsts lomu, funkcijām, uzdevumiem sporta jomā ir visdažādākā, galvenokārt saistīta ar rūpi par sava sporta veida vai jomas attīstību. Valstī nav sistemātiskuma sporta bāžu celtniecībā, sporta masu pasākumu un aktivitāšu atbalstīšanā, vienādi nosacījumi bērnu un jauniešu iespējām nodarboties ar sportu.
Sistēmas trūkums ir radījis to, ka sporta bāzes tika celtas ne pēc reālas nepieciešamības, bet pēc pasūtītāja politiskās piederības, līdzīgā veidā tika un tiek dalīts valsts, valsts akciju sabiedrību finansējums atsevišķiem sporta veidiem vai pat klubiem.
Pēdējos gados palielinājusies Olimpiskās komitejas ietekme valsts sporta politikas veidošanā. Uzcelta virkne sporta bāžu, ieviesta kompleksa sacensību sistēma – jaunatnes un pieaugušo olimpiādes, izveidota zināma struktūra talantīgāko sportistu atbalstam.
Par sporta nodarbībām skolās varu teikt, no malas skatoties, liekas, ka skolotāji strādā pēc savas improvizācijas: ir skolotāji, kuri turas pie kaut kādiem valstī noteiktiem standartiem, ir tādi, kuri vairāk kultivē sev tuvākos sporta veidus vai sporta stundas izmanto kā gatavošanos sacensībām, un diemžēl ir arī tādi, kuri vienkārši „iemet bumbu sporta zālē” un paši vairāk domā par dokumentu sakārtošanu. Būtībā jau skolotāja misija ir izpratnes radīšana par fiziskām aktivitātēm un sportu kā veselību stiprinošu nodarbi, elementārāko fizisko vingrinājumu un sporta veidu pamatu apguves nodrošināšana.
Tai būtu jābūt tādai, kas mudinātu jauno cilvēku pēc skolas beigšanas turpināt sportiskās aktivitātes, radinātu pie tām arī savus pēcnācējus.
