Baiba Vahere
1949. gada 25. martā padomju vara uz Sibīriju izsūtīja vairāk nekā 42 000 Latvijas iedzīvotāju. Izsūtīto vidū bija arī aptuveni 11 000 bērnu. Pieminot deportāciju upurus, 10. klašu skolēni pētīja izsūtīto bērnu stāstus un uzklausīja savu tuvinieku atmiņas par izsūtījumā piedzīvoto.
Esteres Ances Stīpnieces vecvectēva – Friča Harija Stīpnieka deportācijas stāsts
Fricis piedzima 1912. gada 5. martā. Stīpnieku kuplajā ģimenē viņam bija daudz iesauku – Lielais, Paps un, kā mans tētis viņu sauca, Papā (ar uzsvaru uz otrās zilbes). Viņš bija gudrs, labā nozīmē spītīgs un ietiepīgs.
Frici arestēja 1946. gadā 19.februārī Silvas ‘’Pumpuros’’ (Valkas apriņķī, netālu no Smiltenes), kur viņš strādāja par veikalnieku. Harijam bija sieva Marija, vecākā meita Velga, jaunākais dēls Pēteris un vecākais dēls – mans vectēvs Raitis Stīpnieks. Vecvectēvu aizveda uz Valkas cietumu un pēc tam uz čekas māju Rīgā. Tikmēr mājās, Smiltenē, palika viņa sieva, piecgadīgā meita un abi dēli. Pēteris aresta dienā bija nepilnu nedēļu vecs, manam vectēvam bija divi gadi.
Kamēr Fricis bija čekas mājā, viņa tēvs rakstīja iesniegumu cietuma priekšniekam, lai dēlam nodod sviestu, tabaku, sērkociņus un papirosus. Lūgumu noraidīja. Frici notiesāja par ‘’dzimtenes nodevību’’, jo viņš Latvijas brīvvalsts laikā bija Aumeisteru brīvprātīgo ugunsdzēsēju priekšnieks un aizsargs.
Uz Sibīriju manu vecvectēvu deportēja 16. jūlijā. Par nehumāno vilciena braucienu liellopu vagonos daudz stāstu nav. Fricis izsūtījumā tika vairākkārt pārvietots – no Omskas uz Tomskas apgabaliem līdz Kazahijas apgabalam. Lielāko izsūtījuma laika daļu Harijs pavadīja nežēlīga darba nometnē jeb gulagā.
Izsūtītie tur tika turēti kopā ar noziedzniekiem un slepkavām, kas viņus brutāli sita un piekāva. Gulagā vecvectēvam bija jāstrādā smags darbs raktuvēs. Apsargs izsūtītajiem katru rītu pirms došanās uz raktuvēm nopakaļ sauca: “Solis pa kreisi, solis pa labi ir mēģinājums bēgt. Šaujam bez brīdinājuma!’’
Fricis augumā bija liels un veselīgs cilvēks. Viņš bija divus metrus garš un svēra aptuveni 100 kilogramus. Pēc kāda laikā, ēdot nepilnvērtīgu ēdienu un strādājot smago darbu, viņš svēra vien 50 kilogramus. Apsargi viņam un citiem, redzami vājākiem cilvēkiem, sāka dot pusi no jau tā mazās porcijas, jo domāja, ka viņiem nav lemts dzīvot. Kā jau minēju iepriekš Fricis bija gudrs un arī viltīgs. Viņš bija paslēpis zelta gredzenu, kuru izmantoja, lai uzpirktu vietējo ārstu, kurš par šo gredzenu viņam izrakstīja zīmi, lai viņu nelaižot strādāt ārā, jo nav spējīgs to izdarīt. Paslēptais gredzens izglāba vecvectēva dzīvību.
1955. gada 15. janvārī Frici atbrīvoja, bet Aumeisteros viņš atgriezās 1956. gada maijā. Vectēvs atceras, ka Fricis mājās atgriezās ar vienu finiera koferi, kur mana tēta bērnībā esot stāvējuši Friča darbarīki.
Fricis nodzīvoja līdz 1994. gada 26. jūnijam – līdz savai 82.dzimšanas dienai. Mans tētis bērnībā Papā uzdeva daudz jautājumus par izsūtījumu. Saruna, kas manam tētim ir visvairāk palikusi atmiņā:
– Kā tu izdzīvoji?
– Man palīdzēja.
– Kas tev palīdzēja?
– Ticība. Ticība, ka es izdzīvošu. Ticība, ka es atgriezīšos, ka Dievs man neatļaus nomirt.
Strožu ģimenes ceļš uz Sibīriju
“1949. gadā 26. martā tika izsūtīti arī mani tuvinieki – Strožu ģimene – Pēteris un Eleonora Stroži un viņu trīs bērni,” raksta 10. klases skolniece Karlīna Āboliņa. “Ģimene dzīvoja Rēzeknes apriņķī. Strožu ģimenei piederēja liela saimniecība. Izsūtāmo sarakstu sagatavoja kāds vietējais cilvēks. Strožus izsūtīja uz Ņikonovku Sibīrijā. Strožu meitiņai Janīnai toreiz bija vien astoņi gadi, tāpēc viņa par ceļu uz izsūtījuma vietu neko daudz neatceras. Izsūtīšanas brīdī mājās kopā ar mammu Eleonoru bija tikai bērni un vīramāte Helēna. Pēteris tajā brīdī bija Rīgā, tādēļ viņu izsūtīja 30. maijā. Interesanti, ka pie Pētera Rīgā, īsi pirms došanās mājās pienākusi čigāniete un piedāvājusi izzīlēt nākotni. Pēteris tādām lietām neticējis, bet beigās tomēr piekritis. Čigāniete teikusi: “Tu brauc mājās, bet māju vairs nav.’’ Kad Pēteris atgriezās savā sētā, visa viņa ģimene bija izsūtīta…
Lopu vagonā Strožu ģimene nonāca Ņikonovkā. Daudzi ceļabiedri, diemžēl, nomira jau ceļā. Strožiem paveicās, ka viņus neizšķīra. Pēteris, nonākot Sibīrijā, tur atrada visu savu ģimeni. Pēc gada izsūtījuma vietā Strožu ģimenē piedzima vēl viena meita – Anna – un 1952. gadā – viņas māsa Valentīna. Eleonora Sibīrijā strādāja fermā par slaucēju, Pēteris bija zirgkopis.
Anna, atceroties pirmos gadus Sibīrija, stāsta, ka vietējie cilvēki bijuši samērā atsaucīgi. Fermas priekšnieks bērniem devis pienu, tie rotaļājušies kopā ar vietējiem bērniem, gājuši skolā. Vietā uz kuru ģimeni deportēja, bijušas ļoti bargas, aukstas ziemas, bet vasarā smiltīs degušas kājas.
Strožu ģimene izdzīvoja un viņi visi atgriezās Latvijā. Braucot atpakaļ, līdzi tika paņemta labība. Janīna nepazina Latvijas kokus, ģimenei Latvijā bija grūti pierast pie latviešu valodas, jo izsūtījumā galvenokārt dzirdēja tikai krievu valodu. Latvijā bērni turpināja iet skolā. Ģimenes māja bija izdemolēta, tāpēc Strožas pārcēlās dzīvot pie Eleonoras vecākiem.
Šobrīd no kuplās Strožu ģimenes dzīvas ir trīs māsas – Janīna, Anna un Valentīna. Šis stāsts balstīts Annas atmiņās. Viņa ar tagadējo pieredzi domā, ka vecāki, visticamāk, visu pārdzīvoja un izjuta daudz sāpīgāk, nekā to izrādīja bērniem, kurus centās saudzēt.”
Reklāma