Baiba Vahere
Smiltenes vidusskolai atkal ir savs jauniešu jauktais koris! Diriģents – Imants Točs, kura ieguldījums, enerģiskais un radošais darbs kultūras jomā, īpaši darbā ar jauniešiem, augsti novērtēts visas Latvijas mērogā.
Trešdien notika pirmais mēģinājums. Imants Točs ir enerģijas pilns un tic, ka viņam kopā ar Smiltenes vidusskolas kori izdosies piepildīt daudz radošo ieceru. Nākamgad dziesmu svētku tradīcijai apritēs 150. gadskārta. Ja viss izdosies, kā iecerēts, tad dziesmu noslēguma koncertā “Kopā augšup” piedalīsies arī Smiltenes vidusskolas jauniešu jauktais koris. Taču viens ir skaidrs. Tas prasīs lielu un nopietnu darbu.
Arī diriģenta darbs nav viegls. “Kādam varbūt pirmajā brīdī šķiet – viņš jau tikai vicinās un neko nedara. Bet, lai koncertā un tāpat mēģinājumā viss izdotos, tam apakšā ir sūrs un grūts darbs. Ne tikai garīgs, bet arī fizisks,” atzīst Imants Točs. “Teikšu, kā ir, – saskaldīt milzīgu malkas grēdu ir fiziski vieglāk nekā stundu diriģēt koncertu.” Taču darbs ar dziedošo kolektīvu viņam ir arī milzīgs pozitīvās enerģijas lādiņš. Ar noteikumu – ja nav tā, ka uz vienu mēģinājumu atnāk puse dziedātāju un pēc tam nākamo “nobasto” otra puse. Un diriģentam atkal viss jāsāk no jauna.
Laime būt uz viena viļņa
“Ja ir optimāls mēģinājumu apmeklējums, tad radošā darba process sevī tā ievelk, ka laiku nejūt,” saka Imants Točs. “Paiet divas stundas, tu jau redzi, ka kāds sēdeklī sāk trīties, grib mājās futbolu skatīties. Bet es mierīgi varētu vēl… Protams, mānītos, ja teiktu, ka diriģēšana nepatērē enerģiju, bet to kompensē paveiktais darbs un gandarījums par to. Īpaši pēc koncertiem.”
Diriģenta Toča lielākā laime ir tad, ja radošajā lidojumā izdodas aizraut sev līdzi cilvēkus, ar kuriem viņš strādā. “Iedvesma rodas tad, ja jūti, ka viss iet labi, ka esam uz viena viļņa, ka programma raiti iestudējas, ka kori interesē un aizrauj tas, ko darām. Vēl būtiski izvēlēties arī atbilstošu repertuāru. Bet dziesmu svētku gadā šajā ziņā nav lielas izvēles.
Protams, gandarījums ir arī tad, ja skatītāji novērtē to, ko visi kopā esam paveikuši. Šādos brīžos saproti, ka tavs darbs nav veltīgs. Un arī jauniešu. Dziedāšana korī nav tikai stāvēšana uz skatuves un dziesmu atskaņošana, kā kāds varbūt domā. Tas ir nopietns izziņas process, kurā paplašinās redzesloks un kopā gūstam mākslas baudījumu. Ja tik tālu nonākam. Jo koris spēcīgāks, jo vairāk iespēju tam paveras. Var braukt pa pasauli, dzirdēt citus kolektīvus, baudīt mūzikas dzīvi plašākā mērogā.”
Par darbu, kāpumiem un kritumiem
Imanta Toča vadītie kori daudzkārt guvuši izcilus panākumus, tos augstu novērtē mūzikas profesionāļi. Kādi, viņaprāt, ir galvenie priekšnoteikumi, lai gūtu panākumus kora mākslā? – “Neatlaidīgs darbs. Spēja pieņemt to, ka ikvienam kolektīvam mēdz būt savi kāpumi un kritumi. Skolēnu kolektīvos milzīgs izaicinājums ir arī tas, ka katru gadu mainās kora sastāvs. Strādājot ar pieaugušajiem, diriģents var labā nozīmē izaudzināt savu dziedātāju, ar kuru saprotas no pusvārdiem.”
TV šova “Koru kari” pieredze
Imantam Točam patīk jauni izaicinājumi. Divas reizes viņš ar saviem koriem piedalījies arī TV šovā “Koru kari”. “Strādājot ar šova kori, nepieciešama pavisam cita pieeja, nekā ar tradicionālo kori,” atzīst diriģents. “Muzikālās improvizācijas, dažādu šova elementu, saskaņota deju kustību apgūšana – tas pilnīgi noteikti nav tikai smuki pagrozīties TV kameru priekšā, bet prasa vēl lielāku darbu.” Bet tad, ja diriģentam kopā ar kādu no saviem dziedošajiem kolektīviem kādreiz būtu iespēja šāda veida pasākumā piedalīties, viņš neteiktu: “Nē!” Ar noteikumu, ka koristi to ļoti vēlas…
Daudziem vidzemniekiem un arī ciemiņiem no tālākiem novadiem labi atmiņā palikusi īpašā noskaņa un pasākumi Imanta Toča izlolotajā džeza klubā – restorānā “Parks”. Taču sirds dziļumos diriģents vienmēr bijis vairāk mākslas cilvēks, nevis uzņēmējs. Tāpēc šis stāsts pieder pagātnei. Imanta Toča īstā vieta ir tur, kur skan skaista mūzika, kur dziedošais kolektīvs, aizmirsis par “zemes lietām”, izdzīvo dziesmu, paceļoties kopīgā lidojumā, kas iedvesmo vēl ilgi…
Reklāma