Smiltenes tehnikuma audzēkņi gūst praksi Austrijas laukos

Ļaušanās izaicinājumiem un dzīves piedāvātajām iespējām – tas ir to vērts! Tā saka Smiltenes tehnikuma audzēkņi, kuri “Erasmus+” mobilitātes ietvaros augustā uz nepilnām divām nedēļām devās uz Austriju, kur viņiem bija iespēja būt praksē, gūt pieredzi lauksaimniecībā un veterinārmedicīnā.

Brauciena dalībniekiem no Latvijas piedzīvojumi sākās jau pirmajā dienā, kad viņi devās ceļojumā no lidostas “Rīga”. Proti, izlidošana uz Austrijas galvaspilsētu Vīni bija 7. augustā, tieši tajā datumā, kad Latvijā plosījās dabas stihija. Izlidošana no Rīgas aizkavējās, bet lidojuma laikā nervu šūnas kutināja pamatīga turbulence, kas vairumam pasažieru noteikti paliks atmiņā uz ilgu laiku.

Pēc veiksmīgas piezemēšanās Vīnē Smiltenes tehnikuma delegāciju sagaidīja Aldona Bīdermane no “Bildungsberatung & Vermittlungsagentur GmbH”, kuras vadībā tālāk visi devās uz Karintijas Alpu reģionu. (Karintija ir viena no deviņām Austrijas federatīvajām zemēm). Tur visi desmit mobilitātes programmas dalībnieki tika novirzīti uz mītnes vietām pie Austrijas saimniekiem piena, gaļas lopkopības, aitkopības, biškopības un veterinārmedicīnas uzņēmumos.

Saimnieku ikdienā pēdu pie pēdas

Agnese Šmaukstele un Iveta Dzirne deviņas dienas pavadīja Karmenas un Gerharda Kohu ģimenes saimniecībā, kas nodarbojas ar aitkopību, kā arī paralēli attīsta citas nozares. “Pati vēl esmu izziņas procesā, esmu iecerējusi veidot savu saimniecību, tāpēc no Austrijā gūtās pieredzes varu daudz ko mācīties. Apsveicama ir saimnieku ideja saimniecībā rast iespējas darboties dažādos virzienos,” atklāj Agnese.

Proti, šī saimniecība nodarbojas arī ar zirgu un poniju turēšanu, piedāvājot izjādes bērniem, nometnes un zirgu terapiju, jēru gaļas pārstrādi un realizāciju. Viņi arī realizējuši projektu par jaunas vistu kūts izveidi. Tā paredzēta cāļu audzēšanai līdz jauno vistiņu dēšanas vecumam. “Šis ir viens no jaunākajiem saimnieku projektiem, kurā viņi darbojas kā starpnieki. Saimnieki paņem dienu vecus cāļus, baro, kopj tos līdz noteiktam vecumam. Kad tas ir sasniegts, pēc vistiņām atbrauc pakaļ cits saimnieks, bet kūts tukša nepaliek – tajā atkal tiek laisti iekšā jaunie cālēni, kādi 11 tūkstoši putnu. Protams, arī mēs bijām šajā kūti, kur veicām ikdienas apgaitu – vērojām, vai darbojas dzirdīšanas sistēmas, kā jūtas un uzvedas cāļi. Ja tika pamanītas kādas novirzes no normas, tad par to ziņojām saimniekiem,” viņa stāsta un dara zināmu, ka prakses laikā veikušas visdažādākos uzdevumus – vedušas ganībās zirgus un ponijus, tīrījušas stalli un kūti, labojušas aploku, vākušas sienu, ķērušas jērus, sagatavojušas dzīvniekus transportēšanai uz kautuvi.

“Veicām visus darbus, ko dienu no dienas dara arī paši saimnieki. Varu vien apbrīnot viņu darba sparu un uzņēmību, jo īpaši saimniece Karmena atstāja iespaidu, ka nav tādu vīriešu un sieviešu darbu, visi darbi pa spēkam ir arī sievietei. Tātad galvenais ir darīt un ne no kā nebīties. Šī ir mana pirmā “Erasmus” pieredze, un viennozīmīgi varu teikt, ka saņēmu tieši to, ko biju cerējusi, – daudz jaunu iespaidu, un noteikti būs lietas, ko varēšu aizgūt un izmantot, arī pamazām veidojot savu saimniecību. Šajā piedzīvojumā savā ceļā satiku fantastiskus cilvēkus, saimnieku ģimenē tikām uzņemtas kā savējās. Mums tika dota iespēja pastrādāt arī pie gaļas pārstrādes. Malām jēra gaļu. Viņiem ir interesanta recepte no maltās gaļas veidot tādu kā gaļas klaipiņu – gatavo masu liek cepeškrāsnī, un iznāk kaut kas līdzīgs cepetim, ļoti gardi. Tā kā gaļas masa tiek samalta ļoti smalki, gatavais produkts pēc konsistences atgādina doktordesu,” pamato Agnese, kura kā ceļamaizi uz mājām koferī bija pamanījusies ielikt iepriekš sasaldētu jēra gaļu un zirga gaļas desu. Atbraucot mājās, bijis prieks, ka gaļa jau bija atlaidusies, bet vēl vēsa un uzreiz pagatavojama.

Gūst svarīgas atziņas

Pēc aizvadītā brauciena vairāki dalībnieki atzina – ja mēs sapņojam par kalniem un kalnu skatiem aiz loga, tad Alpos dzīvojošie tieši otrādi. “No šāda aspekta raugoties, viņiem ir sliktāki ģeogrāfiskie apstākļi. Lai gan lauksaimniecības tehnika tiek pielāgota darba videi stāvos kalnos, dažādi negadījumi uz lauka un kalnu ceļiem tāpat notiek visai daudz, par to arī cilvēki visu laiku satraucas. Tātad dzīvot kalnos ir ļoti skaisti un tajā pašā laikā – ļoti grūti. Tiesa, kopējais dzīves līmenis viņiem ir augstāks. Laukos cilvēki strādā un realizē sevi. Nereti pat tad, ja ir sava saimniecība, pamanās strādāt arī algotu darbu,” pēc sarunām ar saimniekiem secina pieredzes brauciena dalībnieki.

Daudzās saimniecībās ir novērota kooperēšanās starp kaimiņiem, izpalīdzēšana viens otram. “Mums, latviešiem, šī noteikti pietrūkst. Varbūt tā ir tāda mentalitātes iezīme, bet pie viņiem tas viss ir atstrādāts. Ja kādam ir brīva tehnika vai kāds brīvs laiks no saviem darbiem, nereti kaimiņš pats piezvana un piedāvā – varbūt tev vajag kādu palīdzību? Nav nekādas lūgšanās un uzprasīšanās, viņiem tas viss ir dabiski,” secina Agnese.

Pie bitēm turpmāk dosies ar mazāku bijību

Savukārt Santa Vīksniņa un šo rindu autore Ilze Fedotova bija nokļuvušas otrā lielākajā Austrijas biškopības saimniecībā – “Imkerei Truppen”, kur saimnieko Norberts Truppe ar savu dēlu Jurgenu. Pavisam kopā biškopjiem ir ap 1400 bišu saimju, kuras čakli strādā bišu dravās ne tikai Karintijas reģionā, bet arī citviet Austrijā. “Līdz šim ar bitēm man nebija bijusi nekāda saskarsme. Būt praksē pie tik liela biškopja bija liels izaicinājums. Ir gandarījums, ka ar visu tiku galā. Nācās ātri visu apgūt. Bija jāstrādā pie bitēm dravā, pārnēsājām bišu mājiņas, kā mēs tās sarunājoties saucām angļu valodā – bees homes, no vienām ganībām uz citām, tīrījām biškopības inventāru, strādājām cehā pie mehanizētās medus sviešanas iekārtas. Neizpalika arī produkcijas fasēšana un marķēšana, gatavās produkcijas degustēšana. Tas viss bija interesanti. Lai gan prakses laikā tiku arī pie neskaitāmiem bišu dzēlieniem, satraukuma par tiem nebija, jo ar veselību viss ir kārtībā. Tagad būs vēl labāka imunitāte un noteikti lielāka drošības sajūta, ja nāksies vēl kādreiz sastapties ar bitēm vai atrasties bišu stropa tuvumā,” pieredzē dalās Santa.

Austrijā gūto praksi Santa sauc par vērtīgu, izzinošu un jauniem atklājumiem bagātu. “Kā man, tā Ilzei spilgti paliks atmiņā pirmā diena pie Karintijas bišu saimnieka. Uzreiz, tiklīdz ieradāmies prakses vietā, mums tika izsniegti aizsargtērpi, tikām iesēdinātas busiņā un kopā ar biškopi devāmies ceļā – vairāk nekā 350 kilometrus vienā virzienā, prātā uzvirmojot domai, kur tik vien viņam nav izvietoti bišu stropi. Kad bijām klāt, piestājām meža ielokā, kur uzreiz pamanījām vairākus desmitus bišu stropu. Mūsu uzdevums pirmajā dienā bija meklēt un salasīt no šīm bišu ganībām boksus – tādus mini stropiņus, kur varētu būt paslēpusies bišu māte, cerot veidot jaunu saimi,” min Santa un ar pārliecību saka, ka varbūt no malas tas šķiet vienkārši, bet patiesībā, ja kādam ir vēlēšanās pievērsties biškopībai, tad jārēķinās, ka tā ir vesela zinātne, kurā netrūkst smaga darba.

Iepazīst ne tikai laukus, bet arī pilsētu šarmu

Kā atzina dalībnieki, starptautiska pieredze ir lieliska iespēja apgūt jaunas prasmes, iepazīties ar darba iespējām ārzemēs un uzlabot svešvalodu zināšanas.

Pēc veiksmīgi aizvadītajām prakses dienām saimniecībās brauciena dalībniekiem bija iespēja baudīt arī kultūras programmu Karintijas galvaspilsētā Klāgenfurtā, kā arī pabūt vienu dienu Vīnē, kur A. Bīdermanes pavadībā aizvadīja izzinošu ekskursiju un iepazina Vīnes ievērojamākos tūrisma objektus, pilsētas parkus, ieliņas un baudīja šarmantās pilsētas atmosfēru.