Smiltenes novads uzņem Ukrainas vēstnieku Latvijā

Ukraina ir tur, kur esat jūs, – tiekoties ar Ukrainas civiliedzīvotājiem Smiltenes novadā, padomu, kā mazināt ilgas pēc dzimtenes un turēt Ukrainu savā sirdī, viņiem deva  Oleksandrs Miščenko, Ukrainas pilnvarotais un ārkārtējais vēstnieks Latvijā.

Ukrainas vēstnieks ieradās vizītē Smiltenē šo trešdien, 17. augustā. Viņam tika sarīkota pieņemšana Smiltenes novada pašvaldībā, kur vēstnieks uzzināja, kā pašvaldība palīdz patvēruma meklētājiem no Ukrainas, savukārt lauku mājā “Kalbakas” un Smiltenes novada Bērnu un ģimenes atbalsta centrā tikās ar ukraiņu ģimenēm, kuras šobrīd mitinās Smiltenes pusē.

Lielākais sapnis – atgriezties mājās, dzimtenē

Līdz šim Smiltenes novada pašvaldība palīdzējusi 288 Ukrainas civiliedzīvotājiem, kuri tai lūguši  atbalstu. Liela daļa no šiem cilvēkiem ir devušies tālāk. Šobrīd Smiltenes novadā dzīvo 135 bēgļi no Ukrainas.

Karš Ukrainā turpinās, tāpēc sapnis par atgriešanos mājās bēgļiem arvien ir nepiepildāms. “Gribam uz mājām, bet tas šobrīd nav iespējams. Dzīvojām netālu no Harkivas, kas joprojām tiek bombardēta. Frontes līnija tagad ir tieši mūsu ciemā,” to stāstot “Ziemeļlatvijai”, Jeļena Kurzina sāk raudāt. Jeļena, viņas abi dēli, vīrs un mamma ieradās Smiltenes novadā aprīlī caur Krievijas teritoriju. Kopš tā laika viņus un vēl vienu ģimeni (kopā pavisam deviņus Ukrainas civiliedzīvotājus) izmitina Smiltenes pagasta lauku mājas “Kalbakas” saimnieki Līga un Ints Augas.

Ukraiņi piekodina, lai “Ziemeļlatvija” noteikti uzraksta viņu milzīgo paldies “Kalbaku” saimniekiem par sirsnīgo uzņemšanu, labajiem sadzīves apstākļiem un par atbalstu it visā. Bēgot no kara Ukrainā, viņi devušies pretī nezināmajam, latviešu iejūtība un palīdzība bijis milzīgs atspaids, iejūtoties svešajā zemē.

“Taču tik un tā gribam mājās. Ķermenis ir te, bet dvēsele – mājās, Ukrainā,” sarunā ar “Ziemeļlatviju” savu un sievas noskaņojumu atklāj seniors Andrejs Puškarenko. Andrejs un viņa dzīvesbiedre Nadežda “Kalbakās” dzīvo kopš aprīļa. Arī viņi ir no ciema Harkivas apkārtnē. Šīs nedēļas sākumā sazvanījušies ar kaimiņu, kurš palicis tur un tālruņa sarunā pastāstījis, ka Puškarenko māja vēl stāv uz vietas, taču karš tajā pusē turpinās, pie Harkivas bijis dzirdams šāvienu troksnis. Vēlāk TV ziņās stāstīts, ka krievu armija izmēģinājusi jaunu ieroci.

Tiekoties ar bēgļiem no Ukrainas “Kalbakās”, Ukrainas vēstnieks viņus aicināja būt izturīgiem, Latvijas sabiedrībā izplatīt pozitīvas emocijas un dzimtenes sajūtu rast kaut tādos sīkumos, kā, vārot boršču, – tagad visa Latvija zinot šo ukraiņu nacionālo ēdienu.

Pierast pie tā nevar

Kopā ar Oleksandru Miščenko darba vizītē Smiltenes novadā ieradās vēstnieka pirmais sekretārs Leonīds Hrebenniks un Ukrainas vēstniecības Latvijā vēstnieka asistente kultūras un preses jautājumos un tulce Viktorija Prituļaka.

Vizītes mērķis bija tikties ar Smiltenes novada pašvaldības vadību un iesaistītajām personām atbalsta koordinēšanā Ukrainai, kā arī pārrunāt aktualitātes un izaicinājumus, kas skar pašvaldību, sniedzot atbalstu Ukrainas civiliedzīvotājiem. Vēstnieks Oleksandrs Miščenko arī izteica pateicību pašvaldībai un tās iedzīvotājiem par Ukrainas civiliedzīvotājiem sniegto atbalstu.

“Paldies, ka atbalstāt mūsu tautu un esat izdarījuši visu iespējamo, lai Ukrainas iedzīvotāji te justos labi! Tāpat pašvaldība ļoti daudz izdarījusi, lai sniegtu humāno palīdzību tiem Ukrainas civiliedzīvotājiem, kuri tranzītā brauc cauri Latvijai no Ukrainas caur Krieviju un Igauniju. Pašvaldība arī dara visu iespējamo, lai mūsu cilvēkiem šeit būtu pirmās nepieciešamības lietas, lai viņiem būtu, kur palikt. Ir prieks, ka 45 procenti Ukrainas civiliedzīvotāju, kuri atrodas šeit, jau ir nodarbināti,” intervijā “Ziemeļlatvijai” stāsta Oleksandrs Miščenko.

Bēgļu uzņemšana un izmitināšana tām Latvijas ģimenēm, kuras iesaistās šajā procesā, nozīmē ne tikai materiālās rūpes, bet arī emocionālu līdzpārdzīvojumu.

Kopš kara sākuma Ukrainā “Kalbaku” saimnieki Līga un Ints Augas izmitinājuši vairāk nekā 100 Ukrainas civiliedzīvotāju – vienus tikai uz vienu vai divām naktīm, citus ilgākā laika periodā. Vienu brīdi “Kalbakās” ieradušies pat 30 bēgļi vienlaicīgi, tad nu saimnieki meklējuši viņiem arī citu pajumti – Bilskā, Variņos, Gaujienā, Vidagā.

“Kad kara sākumā uzņēmām pirmos bēgļus, bija smagi. Raudāja viņi, raudājām mēs. Nu jau  pagājis pusgads, izveidojusies zināma rutīna jeb ieradums. Taču, kad nesen Jeļenas vecākais dēls, pēc profesijas policists, devās atpakaļ uz Ukrainu ar Latvijas brīvprātīgo sagādāto džipu, tad gan bija smagi ap sirdi. Viens ir aizvadīt puisi armijā, bet cits – karā,” atzīst Līga Auga.