Sandra Pētersone
Mūsdienas no 1941. gada 14. jūnija deportācijām šķir 82 gadi – tas nozīmē, ka no toreiz izsūtītajiem Latvijas iedzīvotājiem šo mūsu tautas traģisko lappusi pieminēt var sirmgalvji, kuri toreiz bija pavisam mazi bērniņi.
Piemiņas pasākumos savus likteņa biedrus atceras arī 1949. gada 25. martā deportētie, nu jau sirmas sievas un vīri. Pāris desmiti no viņiem 14. jūnijā sapulcējās uz atceres brīdi Smiltenē pie pieminekļa “Sašķeltā ģimene”, ar klusuma brīdi pieminot tos tautiešus, kuri uz mūžu palika Sibīrijā, un tos represētos, kuri aizgājuši mūžībā pēdējā gada laikā.
Uzrunas atceres pasākumā teica Smiltenes novada politiski represēto nodaļas “Trimdinieks” valdes priekšsēdētājs Arvīds Kaupe, Smiltenes luterāņu draudzes mācītājs Reinis Kulbergs, Smiltenes novada pašvaldības domes priekšsēdētāja vietniece Astrīda Harju un Smiltenes Kultūras centra vadītājs Edgars Raginskis.
1941. gada 14. jūnijā padomju vara no Latvijas deportēja vairāk nekā 15 400 Latvijas pilsoņu. Daļu no deportētajiem uzreiz arestēja un nogādāja ieslodzījuma vietās, pārējos nometināja Sibīrijā un Kazahstānā. Tā bija pirmā masu deportācija no Latvijas ar mērķi salauzt jebkādu pretošanos padomju okupācijai un neitralizēt veselas sociālās grupas, tā laika inteliģenci, politisko un ekonomisko eliti, kas tika uzskatītas par potenciāli naidīgām un nevēlamām, nežēlojot pat mazus bērnus un sirmgalvjus un izšķirot ģimenes.
Kara sākšanās būtiski ietekmēja kā arestēto, tā arī izsūtīto likteņus, jo sodi tika jūtami pastiprināti, bet izdzīvošanas apstākļi kā nometnēs, tā arī izsūtījumā tika padarīti vēl nepanesamāki. Arestētajiem nometnēs tika uzrādītas apsūdzības par noziegumiem, kas bija paredzēti Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas Kriminālkodeksa 58. pantā (kontrrevolucionārie noziegumi). Viņiem piesprieda vai nu brīvības atņemšanu uz pieciem, 10 vai 15 gadiem, vai arī nāvessodu – nošaušanu. Bada, smagā darba un neciešamo dzīves apstākļu dēļ liela daļa ieslodzīto nomira, nesagaidījuši spriedumu. Pavisam ieslodzījuma vietās nomira 3441 cilvēks. Aptuveni 700 cilvēkiem izpildīja nāvessodu. Tādējādi ieslodzījumu pārdzīvoja ne vairāk par ceturto daļu arestēto.
“Kaut pagājuši jau 82 gadi, politiski represēto sirdīs par šādiem traģiskiem notikumiem vienmēr ir nemiers un uztraukums, kā mēs dzīvosim tālāk,” savā uzrunā uzsvēra Arvīds Kaupe, aicinot jauno paaudzi atcerēties savas tautas vēsturi, būt zinošiem un modriem un veltīt visus spēkus, lai Latvija pastāvētu mūžīgi.
“Ir svarīgi atcerēties, ka deportācijas nenotika vienā dienā. Komunistiskais režīms tam bija gatavojies gadu un pat divus iepriekš, un masveida izsūtīšanas notika, sākot no Moldovas līdz Igaunijai. Tika izsūtīti dažādu tautību cilvēki. Mēs zinām, kas vairāk nekā gadu notiek Ukrainā, faktiski jau no 2014. gada. Krievijas politika šajā jomā nav mainījusies, viņiem vajag Melno jūru, Krimu un arī Baltijas jūru,” nezaudēt modrību aicina Arvīds Kaupe.
Tikai tad, kad brīvība ir pazaudēta, cilvēki apzinās, cik tā ir liela vērtība, savās uzrunās atgādināja gan mācītājs Reinis Kulbergs, gan Smiltenes novada domes priekšsēdētāja vietniece Astrīda Harju.
Reklāma