Smiltenes vidusskolas sākumskolas skolotājai Valijai
Rupainei šī Skolotāju diena būs citādāka, nekā ierasts līdz šim. Pēc 45
skolotājas darbā pavadītiem gadiem viņa devusies pelnītā atpūtā. Taču saikni ar
saviem skolēniem un kolēģiem gan Valija Rupaine uztur joprojām. Profesiju viņa
izvēlējusies vidusskolas laikā, un sirds tā arī uz mūžu palikusi pie mazajiem
bērniem…
“Mana dzimtā puse ir
Kārsava,” stāsta skolotāja Valija
Rupaine. “Tur pagāja arī vidusskolas gadi. Bērnībā ilgi nevarēju izšķirties,
par ko gribu kļūt. Ļoti patika lasīt,
tāpēc vienu brīdi apsvēru iespēju mācīties par bibliotekāri. Taču tuvinieki
atrunāja.
Toreiz skolā
nerīkoja Karjeras nedēļas, bet vidusskolas pēdējā gadā mums bija jādodas vadīt
nodarbības bērnudārza, vēlāk – sākumskolas bērniem. Viņi bija tik atvērti un
sirsnīgi, nāca klāt samīļoties… Jutos kā viņu vecākā māsa. Tā arī mana sirsniņa
pie viņiem palika. Pēc vidusskolas abas ar draudzeni devāmies uz Liepājas
Pedagoģisko institūtu (tagad – Liepājas Universitāte), nokārtojām
iestājeksāmenus un pēc četriem gadiem sekoja jauno speciālistu sadale. Smilteni
izvēlējos galvenokārt tāpēc, ka no tās varēja viegli izbraukāt uz Kārsavu. Bija
autobusa maršruts – Kārsava – Smiltene – Cēsis…”
Mainās iekārtas, bet vērtības paliek…
“Smiltenieši bija
tik atsaucīgi un sirsnīgi, ka ātri vien iedzīvojos. Skolotāja Biruta Krūmiņa,
kuras vietā mani pieņēma, visu izrādīja. Viņa bija ļoti sirsnīga,” atceras
Valija Rupaine. “Toreiz katram jaunajam skolotājam bija arī darbaudzinātājs.
Manējā – skolotāja Aina Rožkalne. Arī ar
viņu sapratāmies ļoti labi.”
Skolotājai Valijai
Rupainei vienmēr bijis svarīgi saprasties ar visiem. “Mainās pasaule,
politiskās iekārtas, bet galvenās vērtības jau nemainās. Ja cienīsi citus, tad
cienīs arī tevi. Ir jāmīl tas, ko dari. Manuprāt, tas jo īpaši svarīgi darbā ar
bērniem. Jā, mēs esam ļoti dažādi, bet tā tam jābūt. Laika gaitā esmu daudz
mācījusies gan no saviem skolēniem, gan viņu vecākiem. 1976.gadā, kad sāku
savas darba gaitas, skolēni bija klusāki, mazliet biklāki un kautrīgāki. Ne tik
atvērti kā mūsdienu bērni. Taču – ja skolotājs ir harmonisks un draudzīgs, tad
parasti atraisās arī viskautrīgākie. Man tā patīk mazo bērnu patiesums un
atklātība! Tāpat vienmēr bijis liels gandarījums, ja vecāki atnākuši pēc padoma
un pēc tam esam varējuši kopā atviegloti uzelpot, jo problēma vairs nav
aktuāla!
Neslēpšu – šajos
gados piedzīvots arī pa kādam sarūgtinājumam, taču to bijis daudz mazāk nekā
labo brīžu. Parasti visu esam spējuši izrunāt. Un ir arī reizes, kad skolotājam
gudrāk paklusēt, nevis ļauties emocijām.”
Pateicība, kas nāk ar laiku…
Darbā, īpaši
pirmajos gados, skolotāja Rupaine bieži atcerējusies savu vidusskolas
audzinātāju – fizikas skolotāju Valentīnu Beitāni. “Mācību stundās viņa parasti
bija ieturēta un stingra, bet brīvajā laikā – mīļa kā mamma. Ikviens varēja
pieiet un uzticēt savu sāpi. Skolotāja prata rīkot skaistus sadraudzības
pasākumus, kas ir svarīgi visu klašu skolēniem. Kopā braucām brīnišķīgās
ekskursijās.
Skolotājam
jāapzinās, ka skolēni viņa ieguldījumu tā pa īstam parasti novērtē vēlāk. Kad
no mazas lauku skoliņas atnācu uz Kārsavas vidusskolu, mānītos, ja teiktu, ka
biju priecīga, ka krievu valodas skolotājas mani izsauca gandrīz katrā stundā.
To novērtēju tikai tad, kad jau mācījos augstskolā un sapratu, ka tieši,
pateicoties viņam, krievu valoda man nesagādā ne mazākās grūtības.”
“Attālinātās mācības – tas nav man!”
“Maniem pirmajiem
skolēniem tagad jau pašiem lieli bērni, bet ar vairākiem no viņiem joprojām
sazināmies,” stāsta skolotāja. “Gandrīz no katras audzināmās klases ir skolēni,
kas ik pa laikam uzraksta kādu vēstulīti vai piezvana. Tas ir tik mīļi!”
Skolotājai savā
darbā visvairāk paticis kopā ar bērniem gatavoties svētkiem. “Mūsu skolā tie
parasti bijuši tik pārdomāti un skaisti! Miķeļdienas tirdziņš, Mārtiņdienas
masku gājiens, Latvijas dzimšanas diena, Ziemassvētki, Mātes diena… Bērni ar
tādu prieku piedalījās, visu darīja. Pēdējā
gadā gan tas izpalika. Bet neko darīt…
Nesen sazinājos ar
savas pēdējās audzināmās klases jauno audzinātāju un no sirds priecājos, ka
viņiem klājas labi. “Ņemot vērā to, ka tik ilgi strādājām attālināti, biju
noraizējusies, vai bērniem zināšanās nepaliks “robi”. Tāpat viņiem ir tik
būtiski regulāri uzturēt saikni ar vienaudžiem, lai pavisam neieietu tehnoloģiju
pasaulē. Godīgi sakot, man attālināto mācību laikā bija grūti, tik ļoti pietrūka
klātienes tikšanās ar bērniem! Psiholoģiski ļoti iztukšoja apziņa, ka nevari
visu izdarīt tā, kā gribētos, kā darītu tad, ja visi strādātu vienā klasē…”
Kad vēl, ja ne tagad?
“Par došanos pelnītā
atpūtā domāju jau kādus divus gadus,” atzīst Valija Rupaine. “Ieskatījos pasē
un sapratu: kad vēl, ja ne tagad mazliet padzīvot arī sev?”
Šobrīd skolotājas
ikdiena paiet, rosoties pa dārziņu, kur izaudzē visus ikdienā nepieciešamos
augļus un dārzeņus. “Man ļoti patīk doties ogās un sēnēs. Kad draudzene atgūs
veselību, abas atkal nūjosim. Šodien pieteicos uz peldēšanas un pirts
nodarbībām Priekuļu peldbaseinā “Rifs”, ko saviem senioriem organizē Smiltenes
novada dome.
Brīvajā laikā daudz
lasu. Ikdienā regulāri uzturu saikni arī tuvākajiem radiņiem. Dēli izauguši un
esmu bagāta vecmāmiņa – man ir pieci jauki mazbērni! Ko vēl vairāk var
vēlēties?
Kamēr vīruss
atkāpsies, esmu apņēmusies tuvāk iepazīt Latviju. Ir tik daudz skaistu vietu,
kurās vēl nav būts! Šovasar piepildīju senu sapni – biju vietā, kur Gauja ietek jūrā. Nākamgad iešu
pārgājienā kopā ar mazbērniem. Maršruts jau izvēlēts – kādi 10 km līdz Lojas upes
ieteka Gaujā. Iepriekšējā Skolotāju dienā ar Smiltenes vidusskolas skolotājiem
bijām skaistā ekskursijā uz Imanta Ziedoņa muzeju Murjāņos. Gides aizraujošā
stāstījuma ierosmē ļoti sakārojās iziet šo interesanto maršrutu.”
Valija Rupaine ir laimīga,
kad skolēni viņai piezvana, atceras. “Ja godīgi – vēl tagad īsti neesmu tikusi
vaļā no ieraduma celties pusē sešos no rīta… Bet stundas gan pa sapņiem nevadu.
Varbūt tāpēc, ka savu darbu patiesi mīlēju un nav palikusi nepabeigta darba
sajūta?”
