Sirds atspirgst priekā

Ukrainā, kur nāve visapkārt, Kijevas opernamā mākslinieks jautāja apmeklētājiem, kāpēc viņi tomēr nāk uz izrādēm. Ļaudis atbildēja, ka māksla un labas emocijas viņiem dod spēku dzīvot un palīdz saglabāt garīgo līdzsvaru. Arī represētiem ļaudīm izsūtījumā, kad nāve bija tik klāt esoša, bija būtiski pasargāt dvēseli un izmantot iespēju dzīvot.

Pēc kara,  represijām, šausmām, tuvinieku nāvēm, sāpēm un citiem pārdzīvojumiem svarīgi bija pievērst uzmanību skaistajām un labajām lietām dzīvē un ļoti apzināti par tām priecāties. Pēc atgriešanās no izsūtījuma sievas ierīkoja puķu dobes, šuva kleitas, lika ilgviļņus, bet vīri stādīja augļu dārzus, dziedāja koros, spēlēja novusu. Bija viesības ar dziesmām un dejām, lai gan par ēdiena un apģērba sagādāšanu nācās ļauties izdomai. Ļaudis radīja pasauli, kurā varēja atgūties un gūt dzīvesprieku.

Arī tagad represētie ļaudis uztur savu gara mundrumu. Indra Brūzīte dodas uz frizētavu un tiekas ar draudzenēm. Skaidrīte Kaļicka dodas pastaigās mūžam veldzējošā dabā. Velta Ispravņikova dvēseli atjauno, vadot kori. Dzīves dotās iespējas dažādi izmanto arī daudzi represētie vīri. Jānis Zariņš, kurš gan tagad savos astoņdesmit gados nezinot, ko nesīs nākošais rīts, nenolaiž rokas un kopj mežu. Ir jācenšas un jāstrādā – to saka ne tikai Jānis, bet arī represētais Pēteris Bērziņš, kurš ar savu padomu palīdz saimniekot dēlam – arī Pēterim. Vilnis Zviedris gandarījumu rod dejās. Staltais vīrs represēto ļaužu pasākumos izdancina dāmas. Sievas grib izmantot iespēju izkustēties un dejās iesaista arī pašvaldības vadītāju. Tie ir tikai daži piemēri no represēto ļaužu dzīves, kuri stāsta par to, kā represētie ļaudis savā dzīvē saglabā mundrumu. Lai šie ļaudis būtu redzami un dzirdami, rūpi tur Smiltenes novada politiski represēto nodaļas vadītājs Arvīds Kaupe, kurš arī ir motivējošs paraugs darbīgumam un dzīvespriekam. Kur dzīvesprieks – tur dzīve turpinās.

– Margita Krišjāne, sabiedriskā palīdze