Saeima ratificējusi plaši apspriesto un pretrunīgi vērtēto Eiropas Padomes konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu jeb Stambulas konvenciju. Ko tā nozīmē Latvijai un mūsu valsts iedzīvotājiem, skaidro Saeimas Juridiskās komisijas vadītājs Andrejs Judins.

— Stambulas konvencija apvīta dažādiem mītiem un negācijā. Kāpēc cilvēkiem radies priekšstats, ka Stambulas konvencija ir par viendzimuma laulību atļaušanu, dzimumu maiņu un tamlīdzīgām lietām?

— Droši vien tāpēc, ka tā līdz šim netika pienācīgi skaidrota. Netika pienācīgi atspēkota paustā kritika un negācijas, oponenti bija aktīvāki un skaļāki. Galvenais, kas ir jāņem vērā, runājot par šo konvenciju, ka tā ir par vardarbības novēršanu. Neviens jēdziens tajā nav minēts pats par sevi, tie visi ir saistīti ar vardarbību. Tāpat cilvēki jauc divas pilnīgi nesaistītas lietas — Stambulas konvenciju un Partnerattiecību likumu. Daži Saeimas deputāti mēģina “salīmēt” šīs divas lietas kopā un jauc cilvēkiem prātu. Tie, kuri iestājas pret Stambulas konvenciju, ignorē vienu būtisku lietu — konvencija neiestājas par dzimumu maiņu, migrāciju vai izglītības standartiem. Tā ir pret vardarbību.

— Vai Latvijai vispār šī konvencija ir vajadzīga?

— Ja gribam sadarboties ar citām valstīm, tad vajag. Daudzi saka, ka mēs taču daudzus nosacījumus varam pieņemt paši. Protams, ka varam un tas arī ir darīts. Piemēram, nosacījums par pagaidu nošķiršanu vardarbības gadījumā, kas jau 2014. gadā ierakstīts Civilprocesa likumā, un citas lietas. Taču, ja ir šāds starptautisks līgums ar mērķi cīnīties pret vardarbību, vai mums ir jāpaliek malā? Diemžēl, vardarbība ir Latvijas realitāte, un mūsu uzdevums ir to mazināt, aizstāvēt un pasargāt cietušos.

— Kas notiktu, ja Latvija šo konvenciju nebūtu ratificējusi? Mēs taču mierīgi varētu dzīvot tāpat kā līdz šim!

— Protams, ka varētu dzīvot tālāk, mainīt likumdošanu, skatīties, ko šajā jomā dara citās valstīs, taču neredzu iemeslu atteikties no sadarbības ar citām valstīm. Kā piemēru gribu nosaukt Latvijas pievienošanos Eiropas cilvēktiesību konvencijai. Tieši tāpat varēja iebilst, ka mums taču ir Satversme. Kāpēc mums ir vajadzīga Eiropas tiesa? Mums taču ir sava! Vai tagad kāds uzskata, ka tā bija kļūda, ka šodien cilvēki var meklēt taisnību Eiropas tiesā, un esam kļuvuši par daļu šīs konvencijas? Šis ir arī jautājums, kā mēs sevi redzam. Latvija ir neatkarīga valsts, tā sadarbojas ar citām Eiropas valstīm. Ja mēs šo konvenciju neapstiprinātu, tas nenozīmē, ka mēs kļūtu toleranti pret vardarbību.

Ratificējot šo konvenciju, mēs dodam iespēju starptautiskiem ekspertiem novērtēt situāciju mūsu valstī. Skats no malas palīdz ieraudzīt problēmas.

— Kas Latvijā mainīsies pēc konvencijas ratificēšanas? Ko mēs no tā iegūsim?

— Viena lieta noteikti būs likumu izvērtēšana — vai tie atbilst konvencijai. Tāpat sadarbībā ar citām valstīm iespējams pārņemt un dzīvē arī pie mums ieviest labas lietas. Taču jāatceras, ka konvencija nav likums, tas ir dokuments, kurš norāda, ka Latvija ir uzņēmusies noteiktas saistības. Tā mums dod signālu paskatīties, ko mēs varam darīt labāk. Bieži saprotam, kas būtu jādara, bet nav naudas un laika šīs labās lietas īstenot. Konvencija ir tā, kas neļaus šīs labās lietas atlikt uz vēlāku laiku.

— Vai saistībā ar to ir arī kādi papildu izdevumi un cik tas Latvijai maksās?

— Latvijas dalības maksas Eiropas Padomē ir ap 700 tūkstošiem eiro gadā un saistībā ar pievienošanos Stambulas konvencijai šis maksājums nepieaugs. Lai gan nebūtu pareizi teikt, ka tagad pasargāsim visus no vardarbības, neiztērējot ne centa. Ja Latvijā būs nepieciešamas kādas reformas, tiks rīkoti kādi pasākumi saistībā ar šo jautājumu, protams, ka tas būs saistīts ar kaut kādām izmaksām. Ekspertiem, kuri novērtēs situāciju Latvijā, alga par to nav jāmaksā. Vienā punktā gan es domāju, ka nauda būs jātērē — lai izglītotu policistus un prokurorus. Esmu saskāries ar situāciju, kad prokurors uzskata, ka no seksuālās vardarbības cietusī pusaudze ir pati vainīga situācijā, kādā nonākusi. Ja prokurors tā var domāt, tad mums tiešām ir jāiegulda liela nauda, lai šos cilvēkus izglītotu. Lai neviens nekad neteiktu, ka vardarbībā cietušais pats pie tā ir vainīgs.

— Satversme, Civilprocesa likums, Krimināllikums un citi normatīvie akti jau nodrošina aizstāvību pret vardarbību. Kāpēc mums ir vajadzīga šīs konvencija? Vai tas nozīmē, ka bez konvencijas mēs varam savus likumus nepildīt? Jūs norādāt, ka, pievienojoties konvencijai, Latvija starptautiski atzīs problēmas nopietnību un apliecinās gatavību risināt vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē. Vai šobrīd mēs neesam gatavi to risināt bez konvencijas?

— Latvijas likumi noteikti ir jāpilda un nav tā, ka mēs bez šīs konvencijas neko nesaprotam un neko nedarām. Daudz kas jau ir izdarīts. Konvencija vairāk attiecas uz to, ko mēs gribam mainīt un uzlabot. Konvencija nav vajadzīga, lai pildītu esošos likumus, bet gan, lai mēs savus likumus varētu attīstīt. Būtiski arī, kā savus likumus interpretējam. Gribu nosaukt piemēru. Daugavpilī piekāva jaunieti, jo viņš ir gejs. No juridiskā viedokļa mums ir likuma panti, kas paredz atbildību par vardarbību, taču praktiķi norādīja, ka nav likuma panta, kas noteiktu atbildību par vardarbību seksuālās orientācijas dēļ. Procesa virzītājs norādīja, ka tas bija personisks konflikts atšķirīgu uzskatu dēļ. Ļoti svarīgi, lai cilvēkiem, kuri piemēro likuma pantus, būtu arī izpratne par tiem. Konvencija aicina — izglītojiet savus likuma normu piemērotājus.

Mūsu mērķis ir pasargāt cilvēku no vardarbības, un konvencija ir viens no instrumentiem, kas mums var palīdzēt sasniegt rezultātu, kā to izdarīt labāk un ātrāk.

— Cilvēki satraucas, ka Stambulas konvencija pavērs ceļu migrantu plūsmai Latvijā.

— Mums Latvijā darbojas Patvēruma likums. Ja Latvijā ierodas cilvēks, kurš saka, ka viņu viņa valstī neaizsargā un viņš ir pakļauts riskam, tad saskaņā ar šo likumu viņš var iegūt bēgļa vai alternatīvā statusu, un konvencija šajā lietā neko nemaina. Tāpat saistībā ar konvenciju plaši apspriests jautājums par cilvēku dzimumu. Ja kādam regulāri stāsta, ka bērnam jau bērnudārzā tagad būs jāizvēlas dzimums — viņš grib būt zēns vai meitene, tad vienā brīdī cilvēks tam arī sāk ticēt. Un ne tikai Latvijā, arī citās valstīs, bet konvencija to noteikti nenosaka. Cilvēkiem trūkst informācijas, trūkst izpratnes, tāpat ir liels politiskais spiediens un diemžēl negatīvās informācijas bijis vairāk, par to runāts skaļāk, un tā droši vien ir mūsu kļūda.

— Vai konvencija ir pamats prasīt viendzimuma laulību legalizāciju, jo, neļaujot to, seksuālo minoritāšu pārstāvji var uzskatīt, ka viņu tiesības ir ierobežotas un tā ir viņu diskriminācija, ekonomiska un emocionāla vardarbība?

— Arī bez konvencijas ikviens var prasīt, ko vien vēlas. Jautājums, kā valsts skatās uz šo jautājumu.

Nekāda konvencija nav vajadzīga, lai izvirzītu kādas prasības. Taču saistībā ar šo ir deklarācija, kurā politiķi norādījuši, ka nav plānots grozīt Civillikuma normu, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti. Ratificējot konvenciju, mēs neplānojam pārskatīt tradicionālās ģimenes definīciju, dzimumu jautājumus, un konvencija to arī neprasa, Galvenais, ko pasaka konvencija — nedrīkstam būt vienaldzīgi pret vardarbību. 

— Kāds ir Stambulas konvencijas mērķis?

Aizsargāt sievietes, bērnus, vīriešus un seniorus no jebkādas vardarbības un novērst vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē, sodīt varmākas, kā arī sekmēt jebkādas vardarbības pret sievietēm izskaušanu un veicināt sieviešu un vīriešu faktisku līdztiesību.

— Cik bieži sievietes Latvijā saskaras ar vardarbību?

Centrālās statistikas pārvaldes dati par 2021. gadu liecina, ka Latvijā katra ceturtā sieviete vecumā no 18 līdz 74 gadiem ir pieredzējusi fizisku vai seksuālu vardarbību. Tomēr jāņem vērā, ka ne visi vardarbības upuri par notikušo ziņo varas iestādēm.

— Kādi būs Latvijas ieguvumi no pievienošanās konvencijai?

Pievienojoties konvencijai, Latvija starptautiski atzīs problēmas nopietnību un apliecinās gatavību risināt vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē. Konvencija sniedz stratēģisko ietvaru turpmākām saskaņotām, efektīvām, uz pierādījumiem balstītām darbībām. Valstij būs vairāk instrumentu, lai aizsargātu tās iedzīvotāju cilvēktiesības. Vienoti standarti visās Eiropas valstīs nodrošinās pienācīgu aizsardzību cietušajiem.

— Vai Stambulas konvencija piedāvā jaunu ģimenes definīciju?

Nē, konvencijā nav noteikta ģimenes definīcija vai ietverts laulības regulējums. Konvencijā nav iekļauta prasība likumos noteikt viendzimuma pāru juridisko atzīšanu.

— Kāpēc konvencijā ir iekļauti atšķirīgi termini — dzimums un dzimte?

Konvencijas tekstā angļu valodā tiek lietoti divi termini — “sex” un “gender”. “Sex” tiek tulkots kā bioloģiskais dzimums. To attiecina uz cilvēka bioloģiskajām un fizioloģiskajām pazīmēm — vīriešu un sieviešu anatomiskajām un reproduktīvās sistēmas atšķirībām. Vienlaikus atsevišķos pantos tiek lietos arī vārds “gender”. To latviski tulko kā “dzimumu”, “sociālo dzimumu”, “dzimti”. Konvencijā šis vārds neaizstāj terminus “sievietes” un “vīrieši”, bet gan raksturo sociālo lomu, uzvedību, nodarbošanos un īpašību kopumu, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām “sievietēm” un “vīriešiem”.

— Vai Latvijai būs jāveic grozījumi likumos, lai mainītu vārda “dzimums” izpratni?

Nē, pievienojoties konvencijai, Latvijai savos tiesību aktos nav identiski jāpārraksta konvencijas normas un definīcijas.

— Vai konvencija paredz skolu mācību programmās iekļaut noteiktu apmācību?

Konvencijā ir uzsvērts, ka izglītībai ir īpaša loma, lai veicinātu savstarpējā cieņā balstītu izpratni, mācītu nevardarbīgu attieksmi konfliktu risināšanā, mazinātu stereotipus par sieviešu un vīriešu lomu sabiedrībā. Tomēr tā neparedz noteiktu apmācību iekļaušanu skolu mācību programmās un ļauj valstīm pašām par to lemt.

Agita Grīnvalde-Iruka