Sadosimies rokās un sniegsim svētku prieku!

Gada pēdējais mēnesis ir sācies pavisam ziemīgs un bagāts ar sniegu. Un labi vien ir, jo mans šī brīža emociju kokteilis sajaucies pašai nesaprotamās proporcijās. Pat nezinu, kas ir vairāk – prieks par gaidāmajiem svētkiem vai tomēr vairāk ir skumjas par cilvēku likteņiem.

 Pēdējā laikā nācies uzklausīt un emocijās izdzīvot cilvēku dzīves gājumu, kuriem dažādu iemeslu dēļ nav paveicies. Tiešām nenobrīnīties par dažu dzīvesstāstu un klusām pateikties Dievam, ka neko no tā nav nācies piedzīvot ne pašai, ne tuviniekiem, ne arī draugiem.

Nesen pabiju jaunajā grupu dzīvokļu mājā Valkā, Tālavas ielā, kur pašlaik mitinās vienpadsmit cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem. Stāstu par to varat lasīt šodienas “Ziemeļlatvijā”, bet pēc intervijām ar pašiem iemītniekiem biju, ja godīgi, ne savā ādā. Ejot mājās, lija, un manas asaras sajaucās ar novembra aukstajām lietus lāsēm. Domāju, cik gan maz vajag šiem cilvēkiem, vien sirsnīgu attieksmi, gādību un uzmanību. Šie cilvēki, kuriem ir lielas veselības problēmas, lielākoties nav strādājuši algotu darbu, tāpēc nākas iztikt tik tiešām ar grašiem.

Lasot šo stāstu, ja vien tas kādu no “Ziemeļlatvijas” lasītājiem aizkustina  un rosina sniegt atbalstu, lūdzu, dariet to! Ir Ziemassvētku gaidīšanas laiks, kas rosina dalīties ar tiem, kuriem šodien neklājas viegli.  Padomājiet, vai kādā sociālās aprūpes namā nedzīvo kāds tuvinieks, bijušais draugs, kaimiņš vai kolēģis. Tas būs viņu lielākais svētku pārsteigums, ja vien paši to sagādāsim ar apciemojumu un kādu dāvaniņu, kurā ieliksim cepumus, konfektes, pašu vārīta ievārījuma burciņu, siltas vilnas zeķes vai mīkstu jo mīkstu pledu. Atverot savu sirdi, atvērsies arī pārējās. Neviens mēs nezinām, kas var notikt ar pašiem, kādus pavērsienus var izspēlēt liktenis, tāpēc sadosimies visi rokās un iespēju robežās iepriecināsim tos, kam neklājas viegli. Lai priecīgi!