Rupjmaizes glābšanai piedeguma garša

Vai tev garšo rupjmaize? (To vaicāju piecus gadus vecam bērnam.) Nē… (Padomājot) Jā… Tev dārziņā dod rupjmaizi? Jā. Apēd bērni? (Rausta plecus.) Mājās ēdat? (Klusums, aiziet savās darīšanās – nav tik interesanta tēma, lai par to domātu.)

Ļoti šaubos, ka mūsu valdība Zemkopības ministrijas un rudzu audzētāju personā iemācīs bērnus mīlēt rudzu maizi, ja viņi pie tās garšas netiks radināti kopš agras bērnības paši savās ģimenēs, kur, ļoti iespējams, vienā daļā vairāk patērē baltmaizi vai saldskābmaizi (ko, izrādās, bērni labprātāk ēd tajā pašā dārziņā). Un pat ģimeņu paradumiem nav nozīmes, jo mazi bērni (vismaz viena daļa) dara tā – ir produkti, kurus viņi pat nogaršot negrasās, kur nu vēl ēst, kaut vecāki tos ēd diendienā.

Tad kas īsti slēpjas aiz 300 000 eiro vērtās, Zemkopības ministrijas iniciētās un valsts atbalstītās rudzu maizes programmas, kas uz papīra ir tik skaisti raksturota? Proti, lasu, ka šī programma radinās bērnus pie veselīgāka ikdienas uztura (rudzu maize satur ļoti daudz vērtīgu vielu un dod sāta sajūtu), programmas ieviesēji no šī gada 1. septembra līdz 31. decembrim izglītības iestādēs rudzu maizi audzēkņiem un skolēniem no 1. līdz 9. klasei dalīs bez maksas, turklāt programma būs atbalsts vietējiem lauksaimniecības un pārtikas ražotājiem pārdot savu produkciju pašmāju tirgū. Versijas jeb skats no malas uz rudzu maizes programmu ir dažāds – gan kā uz prastu un primitīvu naudas nozagšanas shēmu ar jau konkrēti izraudzītu programmas ieviesēju un attiecīgi arī naudas saņēmēju (tādu viedokli sociālajos tīklos pauž publicists Lato Lapsa), gan kā uz iespēju atbrīvoties no Latvijā par daudz izaudzētajiem rudziem, uz ko norāda ekonomisti (Aivars Strakšas), sak’, 2023. gadā atbalsts rudzu audzētājiem sanāca 81 eiro par hektāru, taču tas bija vairāk nekā pietiekami, lai šogad rudzu iesētos par daudz. Izrādās, ka rudzus vajag tikai tik, cik paši varam apēst, jo eksportēt nav kur, tāpēc Zemkopības ministrija meklē izeju un neko labāku, kā pierunāt bērnus vairāk apēst rupjmaizi, izdomāt nevarēja. Tas ir piemērs, kā viena nepārdomāti iztērēta nauda rada pieprasījumu naudas šķērdēšanai citā vietā.

Es nesaku, ka ideja bērnus radināt ēst rudzu maizi un atbalstīt vietējos rudzu audzētājus ir slikta. Tikai esmu skeptiska, ka tas izdosies šādā veidā (var pat sanākt tā, ka bez maksas izdalītās un neapēstās rudzu maizes šķēlītes nonāks sadzīves atkritumu tvertnēs) un ka tam jāizdod tik liels finansējums, kad valsts budžetā ar naudu ir pavisam knapi.

It īpaši šie 300 tūkstoši eiro rezonē ar ziņu par vairākiem onkoloģijas pacientiem Latvijā, kuriem jālūdz sabiedrības palīdzība, jo dzīvībai nepieciešamās vēža zāles valsts viņiem nekompensē. Lai gan šādos gadījumos ir izstrādāts cits atbalsta mehānisms – iespēja saņemt individuālo kompensāciju –, tās apjoms jau gadiem ir nemainīgs un niecīgs (ne vairāk kā 14,2 tūkstoši eiro gadā). Veselības ministrija aicina valdību šo summu palielināt līdz 30 tūkstošiem. Vai tam nauda atradīsies?