Rūdīti pilsētnieki iesakņojas laukos, kopīgi attīstot atvērto saimniecību “Zadiņi”

Par atvērto saimniecību “Zadiņi” Launkalnes pagastā uzzināju pirms vairāk nekā gada. Tur vienviet uz dzīvi apmetušās četras ģimenes, kur divās no tām arī citu tautību pārstāvji par savām mājām jau labu laiku sauc mūsu pusi. Līdz ar to kopiena ir starptautiska. Pēc “Zadiņu” iemītnieku paustā, tieši tas veido to skaistu, neparastu un aizraujošu, kurā ir gana daudz līdzīgā un tajā pašā laikā atšķirīgā un unikālā. Mijiedarbojoties vienam ar otru, atklājas arvien jaunas kultūras un personīgās iezīmes, paralēli iedvesmojoties no dzīves ar permakultūras principiem.

Lai gan pagājuši jau vairāki gadi, kopš šāda kopiena pastāv, daudziem joprojām nav pietiekamas izpratnes par šādu dzīvesveidu. Savukārt tie, kuri bijuši ciemos “Zadiņos”, ar apbrīnu stāsta par tur iepazītajiem cilvēkiem un dzīves filozofiju. Tāpēc, lai uzzinātu, kā norit ikdiena “Zadiņos” un kā ģimenes tur iedzīvojušās, uz sarunu aicināju biedrības “Zadiņi” valdes priekšsēdētāju Elgaru Felci. Viņš citiem vairāk zināms kā Latvijas Universitātes un Vidzemes Augstskolas pasniedzējs. Latvijā zināms kā ilgtspējas procesu pētnieks.

– Atgādināsim citiem, kā jūs nokļuvāt “Zadiņos”!

– Esmu uzaudzis divu filozofijas pasniedzēju ģimenē, esmu bijis pasaules pilsonis, daudz kur pabijis un redzējis. Savā laikā astoņus gadus studēju, strādāju un dzīvoju ārzemēs. Studiju laikā Lielbritānijā iepazinos ar savu sievu Veroniku, kura ir no Polijas. Apprecējāmies 2011. gadā Krakovā un pēc pieciem Polijā nodzīvotiem gadiem 2016. gadā ar ģimeni atgriezāmies Latvijā.

Vidzemē ir manu senču dzimtu saknes, varbūt tieši tāpēc tagad esmu šeit. Ar tādu plašāku pasaules redzējumu un vēlmi dzīvot neatkarīgāk, ilgtspējīgāk laukos atradām domubiedrus ne tikai Rīgā, bet arī Smiltenes pusē. Proti, uzzinājām, ka Ņujorkā dzīvojošā Ieva Zadiņa bija nolēmusi savu īpašumu atvēlēt ekoloģiskai saimniekošanai, jaunu ģimeņu atbalstam un labdarības projektiem. Bijām ieinteresēti un ar mieru iesaistīties šādā izaicinājumā, atsaucāmies idejai kopīgi apsaimniekot īpašumu. Metaforiski sakot, kopiena veidojās kā cilvēku grupa, kas atstāja lielpilsētas “vāveres riteni” un pārcēlās uz laukiem. Tāpēc mums visiem ir svarīgi pārtraukt līdzdalību ekoloģisko un sociālo problēmu vairošanā, par kurām daudz pētu un analizēju darbā augstskolās. Lai labi dzīvotu jaunizveidotajā saimniecībā, primāri nepieciešama savstarpēja sadarbība un atbalsts. Launkalnes pagasta “Zadiņos” pastāvīgi sākām dzīvot 2018. gadā. Šeit visapkārt ir vienreizēji skaista ainava, Smiltenes novads arī kopumā ir apbrīnas un lepnuma vērts.

Tātad esmu izbaudījis arī dzīvi lielpilsētā un zinu, ka tie ir milzīgi kontrasti. Es jau sen biju sajutis to, ka agrāk vai vēlāk lauki mani vilks atpakaļ, jo visu bērnību biju pavadījis laukos, kur izbaudīju lauku romantisko dzīvi visā tās krāšņumā – staigāju basām kājām, gulēju siena šķūnī un devos pēc gardumiem uz zirņu vagu vai zemeņu dobi. Tātad dzīvē notiek tieši tā, kā tam ir jānotiek. To brīvību, būšanu pie dabas un mijiedarbību ar norisēm dabā ne par ko nemainītu. Esam šeit iesakņojušies un laimīgi. Pēc manām domām, vieta nedefinē cilvēku, bet cilvēks definē vietu. Tu vari būt lauķis lielpilsētā vai otrādi – vari būt intelektuālis laukos. Lauku inteliģence dažādās šī vārda izpausmēs mums ir ļoti vajadzīga, lai visa valsts attīstītos.

– Kas ir šādas kopienas pamatā?

– Dzīvojot šeit, mēs pievēršam lielāku uzmanību laikam kā vērtībai, nevis naudas pelnīšanai. Laiks, ko varam veltīt savai ģimenei, saviem tuvākajiem, ir pati lielākā vērtība. Katra ģimene apdzīvo atsevišķu māju vai dzīvokli, taču saimniecības teritorija ir jādala visiem viena. Vadāmies pēc permakultūras ētikas principiem un tradicionālajām prasmēm, vēlamies atbalstīt kopradi, veselīgas cilvēku attiecības un reģeneratīvu saimniekošanu.

Tas, kas mūs atšķir no citiem, ir mazāka koncentrēšanās uz savu privātīpašumu un katru nedēļu visi kopā tiekamies, lai izrunātu aktuālo katra dzīvē un saimnieciskas dabas jautājumus kā tādus, kas attiecas uz malkas sagādāšanu vai teritorijas uzturēšanu. Ja ir iespējas, tad mēģinām kopā svinēt svētkus. Pieņemam to, ka esam dažādi, ar atšķirīgām mentalitātēm. Kopā esam septiņi pieaugušie un nu jau arī septiņi bērni aug “Zadiņos”.

“Zadiņu” kopiena jau no pašiem pirmsākumiem ir bijusi starptautiska. Kā teicu, mana sieva ir poliete, ērmriteņu meistara Gata sieva ir vāciete, nereti pie mums viesojas viesi no ārvalstīm. Tātad mums katram ir atšķirīga pieredze, dzīvesveids vai aizraušanās, bet kopīgs skatījums par vērtībām.

– Pats esat kuplas ģimenes galva. Kādas vērtības mācāt saviem bērniem?

– Ģimene ir mana lielākā laime un vērtība. Aizvadītajā gadā esam sagaidījuši vēl vienu atvasīti. Nu esmu četru bērnu tēvs. Tā ir liela svētība un atbildība vienlaikus. Šis ir tas laiks, kad sievai Veronikai ir vajadzīgs īpašs atbalsts un ļoti daudz laika arī tiek veltīts ģimenei un bērnu audzināšanai. Protams, pa vidu ir arī lekcijas, studentu darbu labošana utt. Ļoti priecājamies, ka pagalmā ir arī citi bērni, viņiem kopā ir interesanti un aizraujoši augt lauku vidē, izprast un izzināt dabas norises jau no bērna kājas. Katrs mūsu dzīvesveidu izprot citādāk, bet tas, ko mācām bērniem, ir vienkārši ar savu piemēru veicinām izpratni par katra paša lomu plašākās ekosistēmās un sabiedrībā, rūpēties par savu mītnes vietu, draudzēties, komunicēt vienam ar otru. Kopā baudām arī ziemas priekus – braucam ar ragavām, kad laikapstākļi atļauj un ir kārtīga ledus kārta, dodamies uz dīķiem slidot. Mums te tuvumā tādi ir četri.

– Cik liela ir “Zadiņu” saimniecība?

– Kā vienmēr visās intervijās uzveru, šī nav tradicionāla saimniecība, ko mēs varam saprast ar zemnieku saimniecību. Viss, ko šeit darām, izriet no personīgajām interesēm un iespējām. Sevi pa jokam saucu par hobijzemnieku. Ja runājam par dzīvniekiem, tad ir dažādi, kāds audzē vistas, pīles, zosis, citam ir truši un kaķi. Par vienu kaķi rūpējamies mēs visi, jo tas “Zadiņos” dzīvoja jau pirms mēs šeit bijām ievākušies. Mums vienīgajiem ir suns. Rūpējamies arī par bišu stropiem. Tā kā “Zadiņu” teritorija ir gana liela, domājot, kā apsaimniekot ilggadīgos zālājus, sākām turēt arī Galovejas šķirnes liellopus, kas ganību sezonā dabiskā veidā nogana zāli. Tie šeit ir ļoti piemēroti – pielāgojas mainīgiem laikapstākļiem, aukstās un sniegainās ziemas labprāt pavada zem klajas debess. Šobrīd jau ir septiņi liellopi, kas ganās mūsu pļavās un pilnīgi noteikti organiski iederas kopējā saimniecības ainavā.

Protams, gana būtiska sadaļa ir arī mazdārziņš un siltumnīca. Par to daudz varētu runāt, kad pienāks sēšanas un dārza darbu laiks. Katra ģimene kaut ko sēs un stādīs, ko pašiem kārojas izaudzēt un likt uz saimes galda. Rūpes par zemi vispirms sākas ar izpratni par to, ka mēs, cilvēki, esam daļa no dabas jeb Zemes ekosistēmas elementi. Nedrīkst domāt tikai par to, kā būt videi draudzīgākiem, jādomā, kā nebūt videi kaitīgiem. Rūpes par zemi arī ir rūpes par augsni, no kuras ir atkarīga cilvēku labklājība gan ģimenes, gan valsts mērogā. Par augsnes veselību var spriest pēc dzīvo būtņu daudzuma tajā un jāmācās darboties kopā ar dabu/vidi, nevis par spīti tai. Citādāk ikdiena ir kā daudziem, turklāt daļai kopienas biedru ir patstāvīgs darbs, kuru veiksmīgi var apvienot ar pienākumiem saimniecībā.

– Kā vienkāršāk varat paskaidrot, kas ir permakultūra?

– Tautā permakultūru sauc par viedo saimniekošanu. Patiesībā tā sniedz atbildes uz būtisko jautājumu – kā mums īsti vajadzētu dzīvot tālāk, ja gribam saudzēt dabu un tajā pašā laikā izmantot mūsdienās pieejamās zināšanas un tehnoloģijas. Tas vienkārši nozīmē, ka dzīvojam tagad pēc labākās sirdsapziņas, domājot par to, kas pēc mums paliks nākamajām paaudzēm. Īsumā, permakultūra ir ilgstoša, pastāvīga lauksaimniecība un kultūra. 

– Jūs darbojaties arī Latvijas Permakultūras biedrībā. Ko jūs tur darāt?

– Pēdējos sešus gadus vadīju Latvijas Permakultūras biedrība, kas ir dibināta 2011. gadā. Tā apvieno gana plašu aktīvistu, teorētiķu un praktiķu loku, kas veicina pasaulē populāru uz ilgtspējīgu attīstību vērstu kustību izplatīšanos un to savstarpēju bagātināšanos ar latviskajām tradīcijām un zināšanām. Biedrības ideja un mērķis ir popularizēt permakultūras idejas sabiedrībā, nodrošināt iespējas domubiedriem satikties un sazināties, veidot nacionāla un starptautiska mēroga projektu pieteikumus, uzturēt attiecības ar domubiedru organizācijām Eiropā, atbalstīt ikgadējā Permakultūras festivāla rīkošanu un tamlīdzīgi. Tiek dota iespēja arī sēklu maiņas atbalstam, noris dažādas darbnīcas, semināri un talkas.

Pavisam kopā biedrībā esam gandrīz 200 biedru. Aizvadītā gada novembrī tikāmies kopsapulcē, kur atzīmējām arī desmit gadu jubileju. Jāteic, ka, sešus gadus vadot šo biedrību, ir sasniegtas labas un paliekošas lietas, taču skaidrs, ka, strādājot nevalstiskā sektorā, ir vajadzīgas pārmaiņas, tāpēc nolēmu dot iespēju nākt vietā citiem cilvēkiem ar savām idejām, jo ir vajadzīga personīgā jauda un enerģija, lai noturētu biedrību pietiekami augstā līmeni. Tikšanās reizē pārvēlējām arī biedrības valdi. Taču es nekur nepazūdu, joprojām līdzdarbojos visā, kas notiek saistībā ar permakultūras kustību.

Pēdējos gados “Zadiņos” organizējam arī Permakultūras dizaina sertifikāta kursus. Tādi būs arī šogad maijā un augustā, un uz tiem var pieteikties. Kurss ir atvērts visiem neatkarīgi no iepriekšējās pieredzes vai prasmēm. Mēs ievērojam starptautiskās vadlīnijas, lai pilnībā aptvertu kursu programmu. Saturs un mācīšanas stils ir paredzēts tiem, kas vēlas izmantot permakultūru jebkurā vidē un domāt sistēmās, permakultūriski. Mūsu mērķis ir attīstīt cilvēku prasmes, lai veicinātu visu veidu ģimeņu un kopienu projektus. Daudzi mūsu studenti turpina attīstīt savas permakultūras iedvesmotās iniciatīvas. Mūsu kurss ir ļoti praktisks un pēc iespējas vairāk atrodamies dabā. To pozitīvi novērtējuši iepriekšējo gadu kursa apmeklētāji. Pamati un teorētiskās zināšanas tiek apgūtas pirmajās dienās un citos īsākos brīžos visas programmas garumā. Mēs vairākās programmas dienās padziļināti pievēršamies sociālajai permakultūrai (“Rūpes par cilvēkiem”).

– Vai “Zadiņu” kopienai var pievienoties arī citi?

– Jā, “Zadiņi” ir atvērti, lai ar mums sadarbotos un šeit dzīvotu gandrīz jebkurš interesents. Kā parasti ekokopienās, pievienošanās process ir vismaz gadu ilgs. Sadzīvošana ir svarīga māksla. Piemēram, ir  ģimene, kura ir izteikusi vēlmi pievienoties, taču pašlaik nav brīvas mājas vai dzīvokļa, kur viņi varētu apmesties uz pastāvīgu dzīvi. Šis ir jautājums, kuru risinām, bet neiet tik ātri, kā mēs gribētu, jo uzbūvēt jaunu māju vai pagaidu risinājumu nav nemaz tik vienkārši. Vasarā ir vienkāršāk, tad izmitināšanas iespēju ir vairāk. Tāpēc tieši vasarā mums ir vairāk viesu, kas atbrauc iepazīties ar kopienu uz nedēļas nogali vai pat ilgāk.

VIEDOKLIS

Laura Stojane, dzīvo “Zadiņos”:

– Ar vīru Egilu uz “Zadiņiem” pārnācām pirms vairāk nekā gada. Esam bijušie rīdzinieki. Par “Zadiņiem” bijām dzirdējuši no Gata Kreicberga, kurš te dzīvo nedaudz ilgāk. Viņš mums ir attālāks radinieks (brālēnu brālēns). Bijām pie viņa ciemojušies un mums ļoti iepatikās “Zadiņu” ģimeņu dzīvesveids, principi un vērtību sistēma. Arī pati ikdienā centos daudz piedomāt pie šīm lietām, ko patērējam, kādus atkritumus aiz sevis atstājam un kā tas viss sasaistās ar dabu. Atkritumu šķirošana ir viena no lietām, ko ģimenē esam darījuši jau gadiem, un tas ir iegājies tā dabīgi. Esmu izmācījusies par skaistumkopšanas speciālisti, taču izlēmu, ka ar to nākotni nesaistīšu tieši šī iemesla dēļ, ka nozarē tiek patērēts pārāk daudz dažādu ķīmisko līdzekļu, kas ir pretstatā manai pārliecībai kā tādai.

Kad ģimenē pieteicās atvasīte, bija jāaudzina bērns četrās sienās pilsētas dzīvoklī. Sapratām, ka laukos būtu lielāka brīvība – varētu droši iet pagalmā dzīvoties un spēlēties. To visu šobrīd arī izbaudām. Puikam ir četri gadi un bērnība ar pievienoto vērtību. Turklāt “Zadiņos” ir arī citi bērni, viņi visu laiku atrod kopīgas nodarbes, ko darīt brīvajā laikā.

Kas attiecas uz permakultūras principiem, mums tas viss bija jaunums un kaut kas nedzirdēts. Joprojām turpinām visu apgūt un mācīties. Mums ir arī dzīvnieki, par kuriem jārūpējas. Tie ir divi truši un divdesmit vistas. Tātad olas veikalā mums nav jāpērk. Vēl mums ir divi kaķi, kuri pārcēlās uz “Zadiņiem” kopā ar mums. Daudzas lietas šeit sākām mācīties un apgūt pirmoreiz, bet kaķiem arī bija lielas pārmaiņas. Tikai viens zināja, ko nozīmē iet ārā. Otrs – īsts dzīvokļa kaķis. Mums bija interesanti no malas pavērot, kā viņi iepazīst āra teritorijas, apzina apkārtni. Vienam kaķim pat attīstījās medību instinkts. Savu mednieka karjeru viņš sāka ar sikspārņiem. Pēc kāda laika sāka ķert arī peles, ko agrāk nemaz nedarīja. Arī pievēršanās dārza darbiem man ir jauna pieredze, bet priecē, ka viss sanāk. Pērn pirmo gadu ierīkojām paši savas sakņaugu vagas mazdārziņā. Šogad esam izlēmuši, ka pamēģināsim izveidot kādu augsto dobi, kas pēc būtības ir apstādāmā platība, kas ir ierobežota un vairākos dažādu materiālu slāņos pacelta uz augšu virs dārza augsnes līmeņa. Tās ļoti labi iederas kopējā ainavā, kā arī pie tām ir ērtāk strādāt.

Patiesībā man nav nekā, kas pietrūktu no lielpilsētas dzīves. Varbūt tāpēc, ka ikdienā strādāju tirdzniecības nozarē, sanāk daudz braukāt pa dažādām pilsētām. Tātad tas ir darbs, kuru es veicu Rīgā, kā arī veiksmīgi varu turpināt, dzīvojot laukos. Retu reizi ar ģimeni aizbraucam arī uz Rīgu pie saviem radiem vai draugiem.

Lai gan “Zadiņu” kopiena jau ir izveidojusies pirms vairākiem gadiem, joprojām satieku cilvēkus (arī vietējos), kuri par to ir maz ko dzirdējuši vai arī neizprot, ko nozīmē vairākām ģimenēm apsaimniekot vienu lielu lauku sētu. Mums tā ir ikdiena. Ir prieks un gandarījums, ka esam kopienas dalībnieki un reizē varam būt neatkarīgi un saglabāt savu individuālo brīvību visās tās izpausmēs.

UZZIŅAI

“Zadiņi” ir ekokopiena, kurā pastāvīgi dzīvo vairākas ģimenes. Saimniecībā ir 90 ha mežu un pļavu, dažādi mājputni, mājdzīvnieki, govis, bites un ģimeņu piemājas dārzi. Unikāla ir vairāk nekā 50 dažādu ērmriteņu kolekcija, kuru var apskatīt un izmēģināt.

Tūristiem, interesentiem tiek piedāvāta visas saimniecības apskate, izbraucieni ar ērmriteņiem un sarunas par ekoloģisku dzīvesveidu, saimniekošanu, patēriņu, permakultūru, recycling un up-cycling.

Papildu saimniecības un ērmriteņu kolekcijas apskatei interesentiem pieejams arī:

• meža pastaiga pa pasaku taku;
• lekcija par ārstniecības augiem;
• nakšņošana siena viesnīcā (vasarā);
• pirts rituāls pieredzējuša pirtnieka vadībā;
• personīgā ērmriteņa pasūtīšana (vienojoties ar meistaru).

Ekskursijas pieejamas latviešu, angļu, krievu, vācu un poļu valodās.

#SIF_MAF2022

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Ziemeļlatvija”.