Inga Karpova
Aizvadītajā gadā mans kolēģis Oskars Hofmanis redakcijas slejā rakstīja par to, kā viņam negaidītā nelaimē palīdzējuši ugunsdzēsēji glābēji. Toreiz teicām, ka viņam ir savs sargeņģelis. Ir labi domāt, ka mums katram tāds ir un ja nav, tad noteikti būs, bet reizēm dzīvē nākas piedzīvot tādus gadījumus, kas visu sagriež kājām gaisā. Mēs visi ļoti baidāmies no ugunsnelaimes, kas īsā laika sprīdī var paņemt visu, kas pieder, pat cilvēka dzīvību. Es neesmu nekāds izņēmums.
Pirms gadumijas kādu dienu manu naktsmieru izjauca un neļāva vairs aizmigt uguns atblāzma logā, jo kaimiņmājas skurstenī dega sodrēji. Protams, mana pirmā reakcija bija telefona zvans uz kaimiņmāju, lai noskaidrotu, vai visi dzīvi un nav nepieciešama palīdzība. Paldies Dieviņam, sargeņģelim un citiem augstākajiem spēkiem, saucat, kā gribat, bet viss notikušais mājiniekiem beidzās ar lielu izbīli, satraukumu un milzīgu pateicību ugunsdzēsējiem glābējiem.
Otrā rītā sazvanoties, pārrunājām notikušo un kaimiņiene lūdza ar “Ziemeļlatvijas” starpniecību pateikt milzīgu paldies Valkas un Strenču posteņu puišiem. Viņa stāstīja, ka gados jaunie puiši, ieraugot, ka mājās ir tik tikko pabeigts remonts, strādājuši tā, lai to nesabojātu. Ilgi cīnījušies ar liesmām un dzirkstelēm, pārmeklējuši mājas bēniņus, lai visu kārtīgi pārbaudītu.
Sieviete, noklausoties ugunsdzēsēju sarunas pa rāciju, sapratusi, ka glābējiem trūkst aprīkojuma. Viņa rosina Valkas novada uzņēmējus, novada pašvaldību un iedzīvotājus sadoties rokās un noorganizēt palīdzības akciju. Viņa, uz savas ādas piedzīvojot šo baiso notikumu un redzot, kā strādā mūsdienu varoņi, ir gatava pati ziedot konkrētu naudas summu ugunsdzēsēju atbalstam. Protams, mēs varētu uzsākt diskusiju, ka Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta uzturēšana ir valsts viens no galvenajiem pienākumiem, bet realitāte diemžēl ir gauži bēdīga. Paši taču sekojam līdzi valstī notiekošajam un zinām, ka šis pienākums gādāt par cilvēku glābēju algām, aprīkojumu un citām lietām ir nobīdīts kaut kur patālāk.
Reklāma