FOTO: LĪGA ORLEANA
Atskatoties uz šajā 2025./2026. mācību gadā paveikto un domājot par gaidāmajiem notikumiem, Valkas Jāņa Cimzes ģimnāzijas direktore Lilita Kreicberga un viņas vietniece metodiskajā darbā Gunita Gindra atzīst, ka skolas dzīvē katru dienu notiek gan pozitīvi, gan diemžēl ne visai labi notikumi. Pateicoties īstai ziemai ar sniegu un salu, šoziem ģimnāzisti sporta stundās izbauda slēpošanas un slidošanas priekus. Pavisam drīz, sākot no 16. februāra, ģimnāzijā Vecāku nedēļas ietvaros notiks dažādas aktivitātes.
Kas attiecas uz ne tik labām lietām, joprojām skolas dzīvi sabojā skolēnu savstarpējo attiecību problēmas, kas nonāk līdz pat emocionālai un fiziskai vardarbībai. Kā atzīt skolas vadība, ar to cīnīties nav ne viegli, ne patīkami, bet ar to ir jācīnās. Skola savā ziņā ir sabiedrības spogulis, un nereti bērni rīkojas tā, kā to redzējuši darām savā ģimenē. Pie šādas atziņas raidierakstā “Ziemeļlatvijas sarunas” nonāk L. Kreicberga un G. Gindra kopā ar sarunas vadītāju žurnālisti Ingu Karpovu. Raidieraksts skatāms “Ziemeļlatvijas” “YouTube” kanālā un portālā www.ziemellatvija.lv.
‒ Ģimnāzijā ir aizvadīts jaunā 2026. gada pirmais mēnesis. Bērni atgriezās pēc ziemas brīvlaika, piedzīvojam aukstu ziemu. Kā vērtējat gada pirmo mēnesi?
L. Kreicberga: ‒ Skolā janvāris, līdzīgi kā citi aizvadītā gada mēneši, ir aizlidojis. Skaties, mēnesis tikai sācies, un, re, jau pienācis gals. Taču šis mēnesis bija īpašs – ar jaunām apņemšanām gan skolēniem, gan skolotājiem. Jā, mūs nedaudz patraucēja ziemas zemās temperatūras, bet pozitīvi ir tas, ka šoziem skolā sporta stundās skolēni uzsāka slēpot un arī slidot. Skolas dzīvē jaunumi ir katru dienu, bet galvenais tagad ir neslimot.
– Vai aukstajā laikā vecāki lūdz padomu – vai bērns var palikt mājās vai tomēr ir jāierodas skolā?
L. Kreicberga: – Esam sapratuši, ka pašlaik neesam Latvijas zemo temperatūru epicentrs. Mēs esam pasaudzēti. Vecākiem esam izsūtījuši informāciju, kurā ir norādīts – bērnu laist vai nelaist uz skolu ir viņu pašu izvēle. Skolā strādājam ierastajā ritmā. Nevar teikt, ka šajās dienās, kad gaisa temperatūra no rītiem bija noslīdējusi zem mīnus 20 grādiem, skolu neapmeklēja daudz bērnu. Drīzāk skolā neierodas slimošanas dēļ. Slimo arī skolotāji. Ziemā tā tas notiek.
– Kur Valkā var slidot?
L. Kreicberga: – Skolotāji atzina, ka lieliska vieta, kur slidot, ir Ērģemes slidotava. Tur var dabūt arī slidas. Skolēnus no 12., 11. un 7. klases uz Ērģemi vedam ar skolēnu autobusu. Visiem patīk! Savukārt jaunāko klašu skolēni mācās slēpot. Tā gan nav viegla lieta saistībā ar nepieciešamo inventāru, gan arī tādēļ, ka mūsdienās bērni vairs neprot slēpot. Ja no skaitliski lielas klases tikai divi skolēni pazīst slēpes, tad uztraukumam ir pamats. Līdz ar to sporta stundu skolotājiem daudz jāstrādā. Talkā aicinu bērnu vecākus – kopā ar bērniem dodieties visi kopā slēpot vai arī slidot.
– Cik zinu, skola iepriekšējos gados ir iegādājusies ne tikai slēpes, bet arī slēpju zābakus.
L. Kreicberga: – Jā, skolai ir slēpes. Taču pasaulē viss mainās – ja pirms sešiem gadiem bērniem ejošie bija 36. izmēra slēpošanas zābaki, tad tagad vairumam vajadzīgs ir jau 40. izmērs. Neskatoties uz to, mēs tiešām cenšamies bērnus nodrošināt ar nepieciešamo inventāru. Taču priecājamies par bērniem, kas uz skolu atnāk ar savu slēpošanas inventāru.
– Sociālajos tīklos sekojot līdzi ģimnāzijas kontam, kas ir aktīvs un aktuāls, esmu ievērojusi, ka skolā izceļas Skolēnu pašpārvalde. Tā rīko interesantus izglītojošus un izklaides pasākumus. Var teikt, ka dzīve skolā mutuļo, un šķiet, ka skolēniem patīk tas, ko viņi paši izdomā un dara.
G. Gindra: – Tiešām mums ir paveicies ar Skolēnu pašpārvaldes vēlmi būt aktīvai un izpaust savu iniciatīvu. Paldies jāsaka arī skolotājai Evijai Stālmeisterei, kas viņus virza, uzmundrina un sniedz padomu pašu ideju īstenošanai. Pašpārvaldē darbojas skolēni no 7. līdz 12. klasei. Nereti interesantos un neierastākos pasākumus skolēni rīko kāda projekta ietvaros. Tikko Valkas novada Kultūras centrā notika Erudītu konkurss. Lai taptu šāda formāta pasākums, organizatori tiešām ieguldīja milzīgu darbu. Rīkojot pasākumus, skolēni apgūst pasākumu vadīšanas prasmes. Ne vienmēr viss notiek gludi un bez kļūmēm, bet bērniem idejas neapsīkst. Mēs, pedagogi, paši reizēm esam jau paguruši.
L. Kreicberga: ‒ Jauni cilvēki, paldies Dievam, nav iemācījušies to, ko dažkārt darām mēs, pieaugušie, rīkot pasākumus tā saucamā ķeksīša dēļ. Ja jaunieši apņemas, viņi dara patiesi, ar interesi un vēlmi izdarīt tā, lai patīk ne tikai pašiem, bet arī pārējiem. Tas ir arī pilnīgi normāli, ja viņi kļūdās. Gudrākie no kļūdām mācās.
‒ Skolas dzīve nav iedomājama bez sadarbības ar vecākiem. Kāda tā ir? Vai skolas dzīvē ir iesaistījusies arī Ģimnāzijas padome?
G. Gindra: ‒ Arī par Ģimnāzijas padomi var teikt, ka tas ir vēl viens mūsu veiksmes stāsts. Ja te būtu skolotāja Anda Kušķe, viņa par šo lietu mācētu izstāstīt vislabāk (diemžēl A. Kušķe saslima un nevarēja ierasties uz raidierakstu – redakcijas piebilde). Minēšu vienu spilgtu piemēru, kā Vecāku padome palīdz mums, skolotājiem. Viņi izveidoja divus labi izprotamus plakātus par to, kādā apģērbā skolēniem ir jāierodas skolā un kādu apģērbu nevajadzētu izvēlēties. Pirms tam daudz esam dusmojušies, kādā izskatā bērni atnāk uz skolu. Skolotājiem šķiet, ka prioritāte būtu lietišķāks apģērbs. Šie plakāti ir izvietoti abās skolas ēkās. Visi tie, kuri viesojas skolā un ierauga tos, ir patīkami pārsteigti. Pat apskauž un jautā – kā mēs kaut ko tādu esam varējuši dabūt gatavu. Sadarbību ar vecākiem uzskatāmi varētu attēlot ar ģeometrisku figūru – trijstūri. Proti, skolotāji, skolēni un vecāki, kuri sadarbojas. Visbiežāk skolotājs vairāk domā par skolēniem, bet, kā šajā procesā iesaistīt visas trīs puses, ir daudz sarežģītāk. Jāatzīst, nevienai pusei tas nav viegli. Viens no šī mācību gada uzdevumiem ir stiprināt šo sadarbību.
L. Kreicberga: ‒ Mums visiem ir vienādas intereses – gan skolotājiem, gan arī vecākiem un patiesībā arī pašiem skolēniem, lai mūsu bērni izaug laimīgi un no izglītības saņem visu to, ko vien var saņemt. Kā panākt, lai mēs, pieaugušie, patiešām sadarbotos bērna labā? Mēģinām vairs tā tikai nedarīt, ka vecāki uz skolu tiek izsaukti tikai tad, kad bērni slikti uzvedas. Reizēm jau arī tā sanāk. Labāk būtu, ja vecāks skolā ierastos pats un izrunātos par to, kas viņam šķiet svarīgs. Uzņemot jaunos skolēnus mācībām 10. klasē, vecākiem jautājam: “Ko jūs sagaidāt no skolas?” Kā panākt, lai mēs tiešām sadarbotos, nevis viens otram pārmestu? Te kļūdās ne tikai vecāki, mēs, skolotāji, tāpat. Diemžēl daļa pedagogu nav gatavi šai sadarbībai. Jaunāko klašu vecāki tiek aicināti uz individuālām sarunām, un klašu audzinātāji cenšas vairāk izcelt tieši labās lietas, nevis tikai žēloties.
‒ Kādā apģērbā tad nevajadzētu nākt uz skolu?
G. Gindra: ‒ Pārāk atkailinātā un netīrā. Skola ir vide, kurā mēs mācāmies.
L. Kreicberga: ‒ Kā es saku, uz skolu nevar nākt apģērbā, kas izskatās līdzīgs peldbiksēm.
‒ Viena no pēdējo mācību gadu tradīcijām ir Vecāku dienu organizēšana.
G. Gintra: ‒ Analizējot iepriekšējā mācību gada Vecāku dienas, secinājām, ka mums tās neizdevās. Paši saprotam, kāpēc tā, jo darbdienu vakaros vecāki vairs negrib klausīties gudras lekcijas. Ir arī jāsaprot, ka mūsdienās visiem laiks ir ierobežots. Pieļaujam, ka vēlu vakaros atnākt uz skolu daudziem nemaz nav tik viegli. Šajā mācību gadā izmēģināsim citādāku Vecāku dienu formātu. Tās būs vairāk tendētas uz katras klases aktualitātēm vienas nedēļas garumā. Gatavojoties Vecāku dienām, katrai klašu grupai mēģinām piemeklēt aktuālākos jautājumus. Iespējams, arī problēmas. Kā tas izdosies, vēl nezinām. Taču zināms tas, ka katras klases audzinātājs uzrunās savas klases vecākus. Plānots arī kas neierastāks – organizēsim diskusiju par problēmām skolā.
L. Kreicberga: ‒ Tā būs diskusija ar 7. un 8. klases vecākiem un skolotājiem par tēmu disciplīna un atbildība. Šobrīd šai diskusijai jau gatavojas paši skolēni. Viņi savās klasēs pārrunā par to, kādas, viņuprāt, ir disciplīnas problēmas skolā. Un jau gala diskusijā skolēni piedalīsies ar savu viedokli. Mēs, skolotāji un vecāki, uzklausīsim, ja vajadzēs, kaut ko ieteiksim. Jau esam saņēmušas klašu audzinātāju atsauksmes, ka skolēni ar patiesu interesi veic šo uzdevumu. Ja kādreiz šķiet, ka skolēni nepamana, kas notiek skolā, tā nav tiesa, bērni visu ļoti labi pamana ‒ gan labās, gan ne tās labās lietas. Skolēnu uzdevums nav tikai pateikt, ka skolā “klibo” uzvedība tualetēs. Viņiem būs jāpasaka arī, kā šo lietu varētu atrisināt. Pieļauju, ka šis būs kaut kas interesants. Diskusija plānota 16. februārī. Vecāki, esiet atsaucīgi!
‒ Mēģināt no bērniem izzināt, kādas skolā ir disciplīnas problēmas? Kādas tās ir jūsu skatījumā?
L. Kreicberga: ‒ Viena no nepatīkamākajām lietām skolā, sākot jau no sākumskolas klasēm līdz pat vidusskolai, ir emocionālā vardarbība. Tā visbiežāk izpaužas sociālajos tīklos un “Whats-App” aplikācijā. Bērni absolūti nepareizi izmanto šos sociālos tīklus. Man agrāk šķita, ka 3. un 4. klasēs nav iespējams nedomājot, citreiz pat domājot, ka par citu cilvēku var uzrakstīt pat neģēlības, bet tagad tā notiek. Mēģinu saprast, kāpēc tā notiek. Daudzas lietas norakstām uz pandēmiju. Iespējams, tas tiešām bija laiks, kad skolēni, arī mazi bērni, pierada būt tikai paši ar sevi viedierīcē. Mēs aizmirsām būt atklāti cits pret citu. Mēs vairs nemākam otram pieiet klāt un pateikt: “Nedari tā!” Tā vietā “WhatsApp” aplikācijā tiek uzrakstīts viss, ko varētu pateikt aci pret aci un cienot otru cilvēku. Vēl mani pārsteidz tas, ka interneta vidē otra apliešana ar samazgu spaini notiek neslēpjoties zem sveša vārda un uzvārda. Bet ikdienā tu sēdi varbūt šim cilvēkam blakus. Es tiešām aicinu vecākus sekot līdzi sava bērna darbībām viedtālrunī vai datorā. Viņi ir jāmāca, ka patiešām tā nedrīkst darīt. Viens vecāks man teica tā: “Jūs skolā panācāt to, ka bērni nevar izmantot savus telefonus. Atnākot mājās, telefons tiek izmantots dubultā.” Bet mājās vecākiem pašiem ir jāierobežo viedierīču izmantošana. Turklāt vecāki tiešām nezina, ko atvases tur dara. Ir jāsaprot, ka ikvienam cilvēkam jebkurā vecumā ir sāpīgi šie emocionālie pārdzīvojumi. Šobrīd šo skolas problēmu uztveru vissmagāk.
‒ Vai šī emocionālā vardarbība ir vērsta tikai pret skolasbiedriem vai arī pret pedagogiem?
L. Kreicberga: ‒ Zinām, ka ir tāds sociālais konts, kur nemitīgi tiek pieminēti arī skolotāji, ne jau pozitīvā gaismā. Mēs par to esam ziņojuši policijai. Diemžēl pagaidām atbildes nav. Domāju, ka mēs daudz ko arī neuzzinām. Taču uzsvēršu, ka skola ir sabiedrības daļa un tā neatšķiras no tā, kādi paši esam mājās, uz ielas vai sabiedrībā. Ja sabiedrībā tiek tā darīts, tad tā tas notiek arī skolā.
‒ Vai skolā runājat ar šiem emocionālajiem pāridarītājiem? Kādus argumentus viņi min, lai attaisnotu sevi?
L. Kreicberga: ‒ Runājam gan ar pašiem bērniem, gan viņu vecākiem. Viena daļa uztver to kā joku, attaisnojoties: “Nu uzrakstīju, ka viņa ir stulba. Kas tur tāds?” Kad jautājam, kāpēc rakstītājs to nav varējis pateikt otram acīs, tad atbildes nav. Turklāt neba visus šādus gadījumus izdodas pamanīt. Ja mums palīdzētu vecāki, pieskatot bērnu darbošanos telefonā, īpaši apskatot klašu grupas saraksti, kur nav pievienots klases audzinātājs, domāju, ka tur daudz kas atklātos un ne jau tajā labākajā nozīmē. Ir apsveicami, ka vecāki, kuri ir kaut ko šādu atklājuši, paši piezvana uz skolu vai piezvana vecākiem, kuru bērns ir izjutis emocionālo vardarbību. Šis ir kaut kas jauns, ar ko mēs agrāk skolā tik daudz nesaskārāmies. Šādas lietas jau nenotiek tikai Valkas ģimnāzijā, bet lielākoties visās Latvijas skolās – lielās un mazās. Lūk, tādi nu mēs esam!
‒ Cilvēkiem sāp ne tikai emocionālie pāridarījumi, bet arī fiziskie sitieni. Vai skolā notiek arī šādas nepatīkamas lietas?
L. Kreicberga: ‒ Pēdējā laikā skolas telpās šādi gadījumi nav bijuši, bet ārpus skolas – jā, aizvadītā gada rudenī notika viens nepatīkams gadījums. Pašlaik policija veic izmeklēšanu, rezultātu vēl nezinām. Mana dziļākā pārliecība ir, ka noklusēšana absolūti neko nedod. Šajā gadījumā pats cietušais 12. klases skolnieks ziņoja policijai par piekaušanu uz ielas. Turklāt cietušajam uzbruka puišu grupa – ģimnāzijas skolnieki. Ja būtu jānosauc šī konflikts iemesls, teikšu atklāti – nekāds. Mēs dzīvojam mazpilsētā, kurā viens otru pazīstam. Ja man pajautātu, cik no 600 skolēniem, kuri mācās ģimnāzijā, nopietni pārkāpj uzvedības normas un grauj skolas disciplīnu, teikšu, ka tie ir 10 līdz 12 skolnieki. Tie ir tie paši, kuri piecūko mūsu pilsētu. Mani nedaudz pārsteidz tas, ka mēs visi kopā nespējam to nelielo sauju, šoreiz man gribas teikt smagu vārdu – neliešu, nolikt pie vietas. Viņu dēļ cieš visi. Ja skolā kaut kas šāds notiek, ziņojam policijai. Labi, ka skolas teritorijā ir videonovērošana. Diemžēl nekas īpaši nemainās – tie paši skolēni, kuri pērn ar olām apmētāja skolas ēku un tuvējās privātās mājas, pēc neilga laika fiziski aizskāra citu cilvēku. Cietušais nokļuva slimnīcā ar smagām traumām.
– Bieži vien, analizējot šādus gadījumus, par šādiem agresīviem pusaudžiem saka, ka viņiem pietrūkst uzmanības, sapratnes un mīlestības.
L. Kreicberga: – Domāju, ka neviens skolēns negrib būt slikts. Neviens skolēns apzināti negrib būt nesekmīgs. Mēs, pieaugušie, pakāpeniski izdarām vai neizdarām kaut ko tādu, ka viņi kļūst par tādiem. Šiem pusaudžiem ir problēmas ne tikai skolā un sabiedriskās vietās, bet arī mājās. Es ļoti novērtēju Valkas novada bāriņtiesas locekles Aijas Oliņas darbu. Viņa palīdz ne tikai skolai, bet arī vecākiem. Pieļauju, ka dzīvē ir brīži, kad vecāki ar saviem bērniem tiešām var netikt galā. Šādos gadījumos vecākiem nevajadzētu pievērt acis un izlikties, ka viss ir vislabākajā kārtībā. Gluži pretēji – mums visiem kopā ir jāmeklē kaut kāds risinājums.
– Vai par šiem satraucošajiem gadījumiem runāsiet arī Vecāku nedēļas ietvaros rīkotajos pasākumos?
L. Kreicberga: – Jā, mums būs īpaša saruna par sociālajiem tīkliem. Pie mums uz Valku ir apsolījusies ierasties arī KiVa (profilakses un intervences programma bulinga izplatības mazināšanai skolu vidē) programmas speciāliste no Rīgas. Būs arī Valsts policijas pārstāvis. Šīs tikšanās notiks tajās klasēs, kur esam sajutuši emocionālās vardarbības ietekmi.
– Vai bērni, skolā ieraugot cilvēkus formas tērpā, piemēram, policistus, saprot, ka lieta būs nopietna vai ir neitrāla attieksme?
G. Gindra: – Reakcija ir momentāna. Bērni skaidri zina, kurās kabatās ir paslēptas skolā neatļautas lietas un kuras jāpaspēj paslēpt kādā citā vietā. Ik pa laikam aicinām policijai skolas telpās veikt reidus. Protams, ka mēs gribētu, lai skolēni neko neatļautu neienestu skolā, bet diemžēl ir skolēni, kuri dažādos veidos mēģina sevi apliecināt ne no tās pareizākās puses.
L. Kreicberga: – Gunitas iepriekš teiktais ir pamatā visa veida smēķēšanai. Tas ir sarežģīti pieķerams. Man pārsteigumu raisa tas, ka dažkārt līdz mums nonāk tādas elektroniskās smēķēšanas ierīces, kas maksā milzu naudu. Viens, ka skolēns pats smēķē, bet pavisam kas cits, ja smēķētāji pat piespiež citus skolniekus smēķēt. Ne visi tie, kuri ir iekļāvušies kādā noteiktā skolnieku grupā, var atteikties no šādiem piedāvājumiem.
‒ Cik gadus vecs ir bijis skolā pieķertais jaunākais smēķētājs?
L. Kreicberga: ‒ Ja nemaldos, esam pieķēruši smēķējam 3. klases skolnieku, kuram bija deviņi gadi. Par šādiem gadījumiem vienmēr paziņojam arī vecākiem. Kā vecāki var nesajust, ka viņu bērns smēķē? Taču saprotu arī vecākus, kuri cenšas noslēpt šo bērna netikumu.
‒ Vai skolā ir atklāti gadījumi saistībā ar alkohola lietošanu?
L. Kreicberga: ‒ Pagājušajā nedēļā piedalījos mācību stundā, kurā demonstrēja 10. un 11. klašu skolēnu, kas apgūst Medicīnas novirziena programmu, veidotos video par skolas problēmām. Daži bija pat ļoti interesanti. Iespējams, ka šos video demonstrēsim arī Vecāku dienās. Pāris videorullīšu bija par alkohola lietošanu.
Skolēni neiztirzāja jautājumu par to, vai skolēni skolā lieto alkoholu. Es arī teiktu, ka skolēni skolas telpās alkoholu nelieto. Taču kas notiek mājas ballītēs un kas notiek sestdienās un svētdienās? Domāju, ka vecākiem ir jāaizdomājas par šīm lietām, jo var atklāties dažādi nepatīkami pārsteigumi. Man patīk tas, ka paši skolēni šo problēmu ir apzinājuši, veikuši aptauju un izdarījuši secinājumus.
‒ Ir vēl arī narkotikas. Dzird runājam, ka Valkā ar to pieejamību neesot nekādu problēmu.
L. Kreicberga: ‒ Nekad nedrīkst teikt nekad. Pagaidām to neizjūtam un neesam šādus gadījumus atklājuši. Mēs arī esam dzirdējuši runas par narkotiku pieejamību Valkā. Tās it kā varot iegādāties pie romu tautības cilvēkiem kaimiņpilsētā Valgā. Šis arī ir viens no iemesliem, kāpēc skolā nevar gluži no ielas ienākt sveši un nepiederīgi cilvēki. Laipni gaidīti vecāki un skolas absolventi, bet cilvēki bez iemesla skolā netiek ielaisti. Ikvienu atnācēju sagaida dežurants, kas jautā ierašanās mērķi. Svešiniekam ierasties skolā nepamanītam ir gandrīz neiespējami.
‒ Novada pašvaldības ierobežotās finansiālās rocības dēļ skolas ēkā Raiņa ielā vairs nebūs naktssargi. Šo pakalpojumu pārņem apsardzes firma.
L. Kreicberga: ‒ Jau piecus gadus šāds modelis darbojas ģimnāzijas Ausekļa ielas ēkā. Šogad uz šo sistēmu pāriesim arī Raiņa ielas ēkā. Līdz šim te strādāja trīs nakts apsargi, kuriem kopā bija divarpus slodzes.
‒ Vai pirms desmit gadiem varējāt iedomāties, ka skolas vadībai un pedagogiem būs jāsastopas ar šādām problēmām saistībā ar vardarbību, smēķēšanu un citām nepatīkamām lietām?
L. Kreicberga: ‒ Neidealizēsim pagātni. Arī pirms desmit gadiem bija visādas problēmas. Tolaik tik aktīvi nedarbojās sociālie tīkli. Tolaik pa klasi ceļoja ar roku rakstītas zīmītes. Nesen pēkšņi stundā ieraudzīju, ka šīs zīmītes ir atdzimušas.
#SIF_MAF2025
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Ziemeļlatvija”.
