FOTO: NO PERSONĪGĀ ARHĪVA
Ērģemes pagasta Omuļu ciema iedzīvotājas Regīnas Rainbahas ikdienu aizņem padsmit kaķi, no kuriem lielākā daļa ir pieklīduši vai pamesti. Viņa uzskata, ka pat viena cilvēka rūpes un atbildība pret apkārtējo vidi spēj mainīt pasauli. Kāds bijis šo dzīvnieku liktenis pirms nonākšanas zem Regīnas jumta, var tikai minēt.
Daudzviet kaķi tiek piebaroti, bet netiek sterilizēti vai ārstēti, kas bieži vien rada vēl lielākas problēmas. Regīna ne tikai nodrošina dzīvniekiem barību un mājas, bet par saviem līdzekļiem rūpējas arī par to veselību, apmeklējot veterinārārstu un nodrošinot nepieciešamo aprūpi.
Regīna Omuļos ir ienācēja. Kad viņa atgriezās no Somijas uz dzīvi Latvijā, līdzi atceļoja tikai viens kaķis. Tas bijis 2023. gada vasarā. Regīna šeit jūtas iedzīvojusies un izjūt piederību šai vietai. “Omuļos dzīvoja mana vecmamma. Aizpagājušā gada vasarā atgriezos no Somijas uz Latviju un gribēju dzīvot laukos. Vecmammas mājā “Puķukalnos” jau trīspadsmit gadus neviens nedzīvoja, bet man bija palikušas ļoti sirsnīgas atmiņas no bērnības par šo vietu. Nu jau esmu sadraudzējusies ar kaimiņiem, iepazinusi vietējo kopienu,” atklāj Regīna.
Taču pavisam drīz lauku mājas ikdiena izvērtās pavisam citāda, nekā sākumā bija plānots. Vasarā pie omes mājas sāka nākt kāda melna kaķene, kas meklēja barību. Sākumā viņa tika vienkārši pabarota, bet drīz vien kļuva skaidrs – kur ir ēdiens, tur pamazām parādās arī citi kaķi. “Laikam ejot, pie mājas sāka pulcēties arvien vairāk klaiņojošu dzīvnieku. Daļa, iespējams, bija kādreiz pamesti, citi vienkārši klīda pa apkārtni, meklējot vietu, kur var paēst.
Viņas rūpes un neatlaidība rāda, ka pat viena cilvēka mīlestība spēj mainīt pasauli – vienlaikus glābjot dzīvniekus un iedvesmojot kopienu. Pamestie kaķi tagad dzīvo drošībā, saņem aprūpi un savu iespēju būt laimīgiem.
Rindā pie vetārsta
Šobrīd mājā dzīvo jau sešpadsmit kaķi, un rūpes par viņiem ir kļuvušas par ikdienas sastāvdaļu. Vēl ir daži kaķi bezpajumtnieki, kas apmetušies viņas mājas tuvumā, tiem vairāk labpatīk dzīvot ārā. Regīna arī tos pabaro. Un arī tie tika noķerti, lai aizvestu pie vetārsta un veiktu nepieciešamās manipulācijas.
Pērnā gada pavasarī Regīna atklāja, ka šķūnī divas kaķenes ir atnesušas pēcnācējus. Kopā vienpadsmit kaķēni.
Viņa uzsver, ka savvaļā dzimušus kaķus pieradināt nav viegli. Sākumā tie ir ļoti piesardzīgi un bailīgi. Pagājušajā rudenī daudzi no viņiem tika aizvesti pie veterinārārsta – viņiem izveidoja pases, vakcinēja un veica citas nepieciešamās procedūras, lai nepieļautu nekontrolētu kaķu vairošanos. Regīna uzsver: “Jāsaprot, ka šie kaķi ir pieraduši dzīvot bez cilvēka, ir mazliet mežonīši. Tikai septembrī tie atnāca dzīvot zem jumta. Daudzi no viņiem nedevās rokās, tāpēc palīgā nāca Valkas patversmes darbinieki, kas palīdzēja kaķus noķert un nogādāt pie veterinārārsta. Tikai ar laiku dzīvnieki sāka vairāk uzticēties cilvēkam un pakāpeniski pierada pie dzīves telpās. Ir daži drosmīgākie, divi trīs ir tādi, kas nāk un visu laiku prasa kārumus, nāk spēlēties un grib draudzēties. Pārējie tādi atturīgi. Mums jau ir arī savi ikdienas režīma rituāli, piemēram, kaķi zina, ka dienas beigās viņus sagaida ikvakara spēlēšanās.”
Sieviete uzskata, ka cilvēkiem jāuzņemas atbildība par dzīvniekiem, kurus viņi baro. Bieži vien kaķi tiek piebaroti, bet netiek sterilizēti vai ārstēti, kas vēlāk rada lielākas problēmas visai apkārtnei.
“Tagad šiem mazulīšiem jau ir vairāk par gadu. Turpinu vest pie vetārsta, lai tie saņem vajadzīgās vakcīnas, operācijas, čipus un visu iespējamo veselības aprūpi. Ir man viens tāds kaķītis, kuram ir vajadzīga nopietnāka ārstēšana. Kas jādara, jādara, jo nevēlos, lai kaķu kolonija kļūst vēl lielāka. Cilvēki domā, ka dzīvniekiem ir stress. Tas ir nepareizi. Man tikko divi runči pēc anestēzijas. Viens bezpajumtnieks saņem pilnu ārstēšanu. Viņš staigā manās mājās kā piedzēries, taču es jau zinu, ka pēc dažām stundām jutīsies labāk. Visus reizē sapotēt, izvadāt uz operācijām nevaru, tāpēc viss notiek pa daļām. Nu jau drīz visiem būs dokumenti – Eiropas Savienības lolojumdzīvnieku pases,” stāsta Regīna.
Atdot kaķus dzīvnieku patversmē Regīna negrasās. “Zinu, ka šie kaķi ir pieraduši pie brīvības. Atdot patversmē nozīmētu iesprostot tos būros un pakļaut nebrīvei. Kamēr vien varēšu, rūpēšos par tiem. Man viņi visi kļuvuši mīļi. Vien ceru, ka jaunpienācēji vairs neuzradīsies. Jau tagad ir skaidrs, ka visi Omuļu tuvējās apkaimes klaidonīši ir manā pagalmā,” uzsver Regīna.
Ikdienā netrūkst izaicinājumu
Tomēr rūpes par tik lielu dzīvnieku skaitu prasa daudz laika un līdzekļu. Kaķu sterilizācija un ārstēšana ir dārga, īpaši laukos, kur veterinārā palīdzība nav tik viegli pieejama. Turklāt pašai saimniecei nav autovadītāja apliecības, tāpēc bieži jālūdz palīdzība kaimiņiem. Regīna atminas, ka reizēm ir bijis tā, ja beidzas barība, līdz tuvākajam veikalam nākas doties pat astoņus kilometrus ar kājām. Lielāko daļu barības viņa iegādājas veterinārajā klīnikā lielos maisos, lai pietiktu ilgākam laikam. Ikdienā jāparūpējas gan par barošanu, gan dzīvnieku labturību, gan veselības jautājumiem.
“Negribas nemaz minēt. Skaidrs, ka izmaksas nav mazas. Jāpērk sausā un slapjā barība. Visdārkāk izmaksā vetārsta pakalpojumi. Nu jau esmu pamanījusies iepirkties arī zoo interneta veikalos, kur ir opcija ‒ kurjers pieved klāt barību līdz pat durvīm,” saka kaķu saimniece.
Šobrīd kaķi dzīvo mājā, īpaši ziemas laikā. Vecajā omes mājā vietas pietiek – vienā ēkas pusē kaķiem ierīkotas guļvietas un tiem ir sava vieta, kur ēst. Ātri vien viņi iemācījās lietot kaķu kastes ‒ tualeti. Interesanti, ka kaķi savā starpā sadzīvo ļoti labi – viņi guļ kopā, spēlējas un pat ārā bieži dodas vienā barā.
Katrs ar savu raksturu
Katram kaķim ir arī savs vārds. Tie bieži izvēlēti pēc rakstura vai uzvedības, piemēram, Cirītis. Tā ir kaķene, kura ir ļoti aktīva. Vēl ir Saule, Zvaigznīte, Puika un citi.
Īpašs stāsts ir par kaķi Zevu, kurš bija pirmais, kas pats ielīda būrī un aizbrauca uz operāciju. Viņš arī bija pirmais, kurš pārnāca mājās no šķūņa un pārcēlās uz dzīvi telpās. Viņa piemēram sekoja arī pārējie klaidonīši, kas pamazām pierada pie dzīves mājā. “Zevs ir gluži tāds kā barvedis. Kad jādodas pie miera, Zevs apguļas pirmais un pārējie kaķi tad smuki nāk un saguļas tam blakus. Arī kaķu pasaulē, protams, ir sava hierarhija,” secina Regīna.
Taujāta, kā kurienes radusies neizmērojama mīlestība pret dzīvniekiem, Regīna saka: “Iespējams, kaķi ir šīs mājas dvēseles. Bez kaķiem šī māja nemaz nebūtu iedomājama. Savā laikā omītei Vilmai Johansonei bija trīspadsmit kaķi. Tātad kaķiem šeit vienmēr ir paticis. Pie manis viņi atnāca nejauši, un mans pienākums ir par tiem rūpēties. Ir kaķi, kuriem esmu dabūjusi arī jaunas mājas. Arī šiem skaistuļiem kāds varētu pieteikties kļūt par atbildīgu saimnieku. Noteikti lauku vidē tie jutīsies labāk, jo apkārt būs brīvība. Taču jāņem vērā, ka jāapbruņojas ar pacietību, var paiet laiks, līdz jūs varēsiet iemantot savvaļā augušu dzīvnieku uzticību,” pārliecināta Regīna.
Papildus rūpēm par kaķiem Regīna iesaistās arī vietējās kopienas dzīvē. Kopā ar citiem iedzīvotājiem iesniegts projekts pašvaldībā, lai sakārtotu dzeramā ūdens ņemšanas vietu pagastā – problēmu, kas laukos ir ļoti aktuāla.
Par pašu Regīnu
Viņa dzimusi Valkā, bet augusi un skolojusies Smiltenē. Smiltenes tehnikumā izmācījusies par lauku tūrisma speciālisti. Vairākus gadus dzīvojusi un strādājusi Somijā. Viņas vecāki joprojām dzīvo Smiltenē, nereti atbrauc ciemos uz Omuļiem. Ģimene atbalsta Regīnu, palīdz risināt saimnieciskas dabas jautājumus lauku mājas uzturēšanā.
Līdz šim Regīna strādāja Igaunijā – Tāgeperas pilī apkalpojošajā sfērā, taču dažādu apstākļu dēļ nupat pieņēmusi lēmumu sekot jaunām pārmaiņām dzīvē. “Plānu man ir daudz. Tieši tāpēc tagad ir vairāk laikā, lai pievērstos kaķu aprūpei, izvadātu tos pie vetārsta. Ja kāds saka, ka, atrodoties bezdarbniekos, nav ko darīt, tad tā nav patiesība,” uzsver Regīna.
Viņa priecējas par iespēju būt saskarsmē arī ar zirgiem. “Kad uzzināju, ka Omuļos kāds vēl tur zirgus, ļoti nopriecājos. Ar Leicānu ģimeni “Ausmās” ļoti sadraudzējos un esmu pateicīga, ka man ir iespēja tur satikt un pavadīt laiku ar zirgiem. Arī otrai manai vecmammai Ligijai Rainbahai bija īpaša saikne ar zirgiem, viņa nodarbojās arī ar jāšanas sportu. Mana ome bija Smiltenes pusē zināma sporta pedagoģe, kura nesavtīgi, ar milzīgu entuziasmu un pašatdevi rūpējusies par sportiskas, fiziski attīstītas sabiedrības audzināšanu. Mīlestība pret dzīvi laukos un dzīvniekiem man droši vien nāk no viņas puses,” noteic Regīna.
#SIF_MAF2025
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Ziemeļlatvija”.
