Krievijas karš pret Ukrainu no jauna pievērsis uzmanību militārajai mobilitātei un steidzamajai nepieciešamībai veicināt karaspēka, ekipējuma un aktīvu ātru pārrobežu pārvietošanos visā Eiropā, kas ir viens no Eiropas Parlamenta (EP) aktuālākajiem jautājumiem.

EP deputāti ar balsu vairākumu jau atbalstījuši rezolūciju par militāro mobilitāti, kas ir ne tikai būtisks kopējās Eiropas drošības un aizsardzības faktors, bet ir svarīga arī austrumu flanga drošībai, jo īpaši Baltijas valstīs un Polijā, informē EP birojs Latvijā.

Militārā mobilitāte – fundamentāli svarīga Eiropas drošībai

EP deputāti aicina atcelt iekšējās robežas karaspēka un militārā aprīkojuma pārvietošanai visā Eiropas Savienībā (ES) un modernizēt dzelzceļus, ceļus, tuneļus un tiltus, kas būtu “militārā Šengena” aizsardzībai pret iespējamo Krievijas agresiju. EP arī uzsver, ka militārā mobilitāte ir ES un NATO sadarbības prioritāte. Likumdošanas darbu pie militārās mobilitātes paketes sāks EP Transporta un Aizsardzības komiteju deputāti.

Piektdien, 6. februārī, EP birojs Latvijā sarīkoja apaļā galda diskusiju “Militārā mobilitāte un ES daudzgadu budžets”. Piedalījās EP deputāts, EP priekšsēdētājas vietnieks Roberts Zīle (Eiropas Konservatīvo un reformistu grupa) un Petrs Auštrēvičs (EP deputāts no Lietuvas). Abi deputāti Eiropas Parlamentā ir ziņotāji par ziņojumu par militāro mobilitāti.

Militārā mobilitāte ir fundamentāli svarīga Eiropas drošībai, bet vēl ir daudz darāmā, lai nodrošinātu militāro vienību un aprīkojuma efektīvu pārvietošanu Eiropā, norādījis Roberts Zīle.

“Taču jau tagad ir vairāki salīdzinoši viegli sasniedzami mērķi, kurus varam īstenot īsā laikā. Piemēram, mums jāpanāk, lai administratīvās procedūras būtu saskaņotas un visā Eiropā tiktu piemērotas vienādi, kas ievērojami paātrinātu militāro spēku pārvietošanos cauri dalībvalstīm. Vienlaikus militārās mobilitātes uzlabošanai ir nepieciešams ievērojams finansējums infrastruktūras pilnveidošanai. Tas ir arī nākamā daudzgadu budžeta jautājums, kura izstrāde vēl jāpabeidz. Tas ir sarežģīts process, un, kā mēdz teikt, velns slēpjas detaļās,” uzsvēris Roberts Zīle.

Diskusija notika EP Eiropas Parlamenta biroja Latvijā rīkotā cikla “Satiec savu deputātu” ietvarā.

Ir vajadzīga vienotība, mugurkauls un rīcībspēja

Kā pašreizējā politiskā situācija, tai skaitā ES un ASV attiecības, ietekmē Latvijas drošību, “Ziemeļlatvija” lūdza komentāru NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktoram Jānim Sārtam.

Jānis Sārts piekrīt tam, ka Eiropa var sevi aizsargāt pret iespējamo Krievijas agresiju, bet kopā ar ASV kā ciešu sabiedroto.

Jānis Sārts: “Rēķinot tikai ES spējas, mēs joprojām spējam sevi aizsargāt, vienīgi tas nebūtu tik vienkārši. Lai gan īsā, gan vidējā, gan ilgtermiņā varētu uzturēt labas attiecības ar ASV, kas ir absolūti nepieciešams Eiropai un tai skaitā arī Latvijai, pamatnosacījums ir jaudīgi militārie spēki. Es šajā ziņā neredzu pretrunu tajā, vai mēs skatāmies uz Amerikas nākotni vienā vai otrā veidā. Tas, ka ejamais ceļš un darāmie darbi paliek tie paši, ir skaidrs. Taču, runājot šajā jomā par ES, mans komentārs ir tāds, ka militāru spēju veidošana nenozīmē štābu radīšanu. Tas, kas man vienmēr Eiropas piegājienā nav paticis, ir ‒ runājot par Eiropas spējām, viņi sāk un beidz par jauniem štābiem. Tas nav pareizi. Štābam ir jēga tikai tad, ja ir nopietnas militāras spējas, ko vadīt.

Un, kamēr tās nav pilnībā attīstītas, tērēt resursus štābiem, manuprāt, ir nepareizi. Visbeidzot, – jā, pasaule kļūst arvien nestabilāka, un tas, kas, mums ir nepieciešams šajā nestabilajā pasaulē, ir spēt kā Eiropai pašiem radīt savu drošības vairogu. Ja mēs to varam darīt ar sabiedrotajiem, izcili. Taču, ja nepieciešams, jābūt spējīgiem to darīt arī atsevišķi. Un militāras spējas nenozīmē tikai tankus vai mūsdienās dronus. Tas nozīmē arī spēju ātri izmantot jaunākos zinātniskos atklājumus savu militāro spēju veicināšanā. Manuprāt, tas ir vēl viens svarīgs aspekts. Mums jāmācās no tā, ko redzam Ukrainā. Jebkura jauna zinātniska ideja, kurai var būt ietekme uz kaujas lauku, ir jāspēj ātri pārtulkot reālās militārās spējās.”

‒ Ir dzirdēts skeptiķu viedoklis, ka arī pie lieliem ieguldījumiem aizsardzībā Latvijai mazās teritorijas dēļ būtu ļoti grūti aizsargāties iespējamas Krievijas militārās agresijas gadījumā un nekādi žogi nelīdzēs. Šis ir dronu karš. Ko jūs teiktu šiem skeptiķiem?

‒ Tad jau uzreiz varam padoties. Un jāvaicā, kāpēc vispār šobrīd šeit dzīvojam? Šādam skeptiķu viedoklim es nepiekrītu. Krievijas militārie spēki šobrīd ir Ukrainā, un tūlītējs militārs uzbrukums no Krievijas puses mums nedraud. Protams, apstākļi var manīties, bet, pirmkārt, Somija, savulaik cīnoties Ziemas karā (1939.‒1940. gads – redakcijas piezīme), parādīja, ka var panākt vēlamu rezultātu. Otrkārt, mēs, Latvija, lai kādi apstākļi būtu, šajā situācijā nebūtu vieni. Mēs varētu rēķināties ar lielu sabiedroto atbalstu, kas padarītu visu šo stāstu Krievijai ārkārtīgi nepatīkamu, un, ja viņiem būtu kaut kādi racionālas domāšanas elementi, tad viņi, manuprāt, vispār to neuzsāktu. Bet tas nav kas tāds, uz ko var simtprocentīgi paļauties. Visbeidzot, tāpēc jau es aicinu investēt jaunās, inovatīvās tehnoloģijās. Tas ir veids, kā bieži vien varbūt pat izmēru ziņā ne tik lielas valstis var radīt nopietnus militārus efektus.

‒ Kādi šobrīd ir riska momenti, domājot par Latvijas drošību?

‒ Šī izteikti ir dalībvalstu prerogatīva, un labi, ka tagad papildu bruņošanās elementos ir iespēja iziet ārpus fiskāliem rāmjiem, kas tiešām ir nepieciešams. Otrkārt, ir ļoti jāatbalsta inovācijas, tai skaitā mākslīgais intelekts, kas būs viena no vadošajām tehnoloģijām, kas noteiks ģeopolitiskos uzvarētājus, bet kur Eiropa diemžēl arvien vairāk atpaliek. Visbeidzot, ir jāspēj saglabāt Eiropas vienotību, kas, manuprāt, ir visbūtiskākais. Bet nevis vienotība bez mugurkaula, bet vienotība ar izteiktu mugurkaula klātbūtni. Vienotību, mugurkaulu un rīcībspēju. Tās ir trīs lietas, ko noteikti vajag Eiropas Savienībā šajā situācijā saglabāt. Ikdienā dzīvojot pasaulē, kur viss ir labi, par drošību neviens nedomā. Taču tajā mirklī, kad tā pazūd, tad nekas nav svarīgāks par drošību. Eiropa savā komfortā jūtas ļoti ērti. Negribam atzīt to, ka pasaule ir mainījusies. Mums ir jākāpj ārpus komforta zonām un ātrāk, nekā mēs to darām.

KOMENTĀRS

No drošības patērētājiem jākļūst par drošības vairotājiem

Sandra Kalniete, Eiropas Parlamenta deputāte, Eiropas Tautas partijas (Kristīgie demokrāti) frakcija:

– Pēdējos 80 gadus Eiropas valstis, it īpaši Rietumeiropā, ir paļāvušās uz ASV kā savas drošības garantu. Kopš NATO izveides šī sadarbība aizsardzības jomā ir bijusi stūrakmens saitēs ar ASV, kur Rietumeiropas valstis varēja rēķināties ar sabiedroto atbalstu. Arī Latvija pēc neatkarības atgūšanas kopā ar lietuviešiem un igauņiem kā prioritāti izvirzīja ciešas sadarbības izveidi ar ASV. ASV vienmēr ir bijušas mūsu stratēģiskais partneris un psiholoģisks balsts, sniedzot pārliecību, ka krīzes situācijā mēs nebūtu vieni. Tomēr globālā ģeopolitiskā situācija ir mainījusies. Līdz ar politiskajām pārmaiņām ASV izmaiņas piedzīvo arī ES un ASV attiecību dinamika. Jaunā ASV nacionālās drošības stratēģija un retorika ir skaidrs signāls: Eiropai ir jāuzņemas lielāka atbildība. Mēs nevaram uztvert ASV lūgumu pēc godīguma drošības jomā tikai kā draudus vai kritiku. Tā vietā Eiropai tas jāuztver kā pamudinājums beidzot ieguldīt pašiem savā drošībā. Kā ikdienā, tā ārpolitikā – ir labāk būt gataviem pašiem, nevis mūžīgi paļauties uz citiem. Stratēģiskā partnerība ar ASV bija, ir, un būs Latvijas un Eiropas Savienības interesēs. Taču patiesa un godīga sadarbība ir iespējama tikai starp līdzvērtīgiem partneriem. Arī Eiropas Parlamentā šis viedoklis izskan bieži, – mēs nevēlamies saraut saites ar ASV vai citiem stratēģiskiem partneriem. Tieši pretēji – mums jāstiprina savas aizsardzības spējas NATO ietvaros, lai kļūtu par vērtīgāku sabiedroto. Lai to paveiktu, Eiropai ir jāizdara savi mājasdarbi. Tas nozīmē palielināt stratēģisko autonomiju un sakārtot savu militāro infrastruktūru. Kā piemērs mūsu centieniem ir pirms pāris nedēļām EP deputātu atbalstītā rezolūcija, kas aicina izveidot tā saukto militāro Šengenas zonu – atcelt iekšējās robežas karaspēka un aprīkojuma pārvietošanai visā Eiropas Savienībā. Tā jāizveido pēc iespējas drīzāk, jo iekšējo robežu atcelšana un birokrātijas mazināšana ne tikai uzlabos mūsu pašu reaģēšanas spējas, bet arī atvieglos ASV spēku loģistiku Eiropā, ja tas būs nepieciešams. Stiprinot sadarbību ar ASV un citiem NATO partneriem – Kanādu, Apvienoto Karalisti, Norvēģiju –, mēs veidojam blīvāku un ciešāku drošības tīklu. Transatlantiskās saites ir un paliek starptautiskās kārtības un labklājības pamats. Turklāt mūsu aizsardzības spēju kāpināšana paver iespēju jaunai, nobriedušākai sadarbībai ar ASV. Ciešākas saites jāveicina arī Eiropas Savienības iekšienē, veicinot sadarbību ar līdzīgi domājošām valstīm – Vāciju, Poliju, Ziemeļvalstīm. Turklāt īpaša loma jāvelta mūsu tuvākajiem sabiedrotajiem – Lietuvai un Igaunijai, ar kuriem jau plānots uzlabot sadarbību drošības jomā.

Eiropas Savienībai nopietni jāuztver ASV lūgums vairāk iesaistīties mūsu kontinenta drošībā. Mēs nevaram atļauties sēdēt dīkstāvē un gaidīt, ka citi atrisinās mūsu problēmas. Citējot klasiku: “Mēs esam stipri tik, cik mūsu griba.” Stipra Eiropa ir labākais, ko varam piedāvāt Ziemeļatlantijas aliansei. Mums, eiropiešiem, jābūt proaktīviem un jāsasparojas, lai mēs no drošības patērētājiem kļūtu par drošības vairotājiem.

Materiāls tapis sadarbībā ar Eiropas Parlamenta biroju Latvijā.